Tēlnieka Ivara Drulles slepenā dzīve – nakts uz ledus un tikšanās ar polārlāci
Šobrīd Stāmerienas pils parkā apskatāmas tēlnieka Ivara Drulles iespaidīgās lielizmēra skulptūras, Apes mototrasē lieli un mazi cenšas uzrāpties blakus viņa radītajam motociklistam, savukārt numismāti drīzumā savai kolekcijai varēs pievienot Ivara dizainēto monētu, kas veltīta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja 250. jubilejai. Tikpat dažādas kā tēlnieka šķautnes mākslā ir arī viņa personībā. «Dzīve ir tik raiba kā dzeņa vēders,» saka Ivars un sola, ka reiz piedzīvoto publicēs grāmatā.
Foto: LETA, no izdevniecības Žurnāls Santa un Ivara Drulles personiskā arhīva
Bērnība
«Esmu piedzīvojis tipisku padomju laiku bērnību. Uzaugu Juglā – nelielā trīsistabu dzīvoklītī mitinājāmies trīs paaudzes, kopumā seši cilvēki. Mamma bija latviešu valodas skolotāja, kas strādāja nedzirdīgo bērnu skolā, tēvs – inženieris. Vectēvs bija gaļas izcirtējs Vidzemes tirgū, abas vecmāmiņas – strādnieces fabrikā. Otrs vectēvs bija rasēšanas skolotājs, viņš nomira pirms manas dzimšanas. Mantojumā viņš bija atstājis zīmuļus un papīrus, cirkuļus un lineālus – es tos kārtīgi izmantoju.
Kopš laika gala es nemitīgi zīmēju – visām pierakstu burtnīcām, kladēm un mācību grāmatām lapas malas biju apzīmējis. Laimīgā kārtā vecāki man deva brīvu vaļu. Nekur speciāli nevirzīja, bet, redzot manu interesi par mākslu, to atbalstīja – es sāku apmeklēt zīmēšanas pulciņu. Tolaik mamma bija nopirkusi atklātnīšu komplektus ar zināmu mākslinieku darbu reprodukcijām. Es tās pētīju un vēlāk jau no galvas zināju Rubensa, Rembranta un citu vecmeistaru darbus. Pelēkajā padomju ikdienā šie darbi šķita kā cita pasaule – krāsaina un neparasta.
Sākotnēji mācījos 20. vidusskolā, to savulaik apmeklēja kā latviešu, tā krievu bērni. Skola atradās meža malā, kur aktīvi risinājām nacionālo jautājumu – starpbrīžos un pēc stundām kāvāmies ar krievu puikām. Mācoties 10. klasē, decembrī pieņēmu lēmumu: aizgāju pie mācību daļas vadītāja un lūdzu, lai man atdod dokumentus. Man bija piecpadsmit gadu. Par desmit rubļiem, ko biju sadabūjis, uz ielām un parkos lasot nomestās pudeles, nopirku vilciena biļeti un ar draugiem – ceļotāju grupu – devos uz Krimu. Labākais, ko mani vecāki izdarīja, – viņi ļāva man pašam pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību. Viņu attieksme bija šāda: iemācīties peldēt pa dzīvi tu vari tikai pats. Ja to apgūsi – ļoti labi, bet, ja slīksi, – pats vainīgs.
Kad pēc piecām dienām pārrados mājās, vecāki bija nosirmojuši. Arī pats apzinājos, ka esmu piedzīvojis augstāko riska pakāpi.
Pēc Krimas brauciena cītīgi gatavojos iestājeksāmeniem, apmeklēju sagatavošanas kursus un rudenī tiku uzņemts Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Tā sākās mans ceļš mākslā.»
Vēsturē ierakstīta ekspedīcija
«Otra mana aizrautība – pārgājieni un kalnos kāpšana – savukārt aizsākās laikā, kad mācījos 8. klasē. Kādu dienu ģeologs Dainis Ozols atnāca uz mūsu skolu un aicināja puišus un meitenes pievienoties viņa vadītajam ģeologu pulciņam Pionieru pilī. Mani vecāki, pa nedēļu savos darbos noguruši, brīvdienas pavadīja mājās. Ar mani neviens nenodarbojās, es gandrīz neko nebiju redzējis. Pateicoties minētajam pulciņam, pirmoreiz nonācu Gaujas nacionālajā parkā: te bija klintis, mēs varējām ielīst alās. Tagad internetā viegli var atrast interesantākās Latvijas vietas, uzreiz noskaidrot to atrašanās koordinātes, tolaik tā nebija. Šīs vietas zināja ģeologi, un Dainis bija cilvēks, kurš mums atklāja satriecoši skaistu un jaunu pasauli, par kuru nespējām beigt brīnīties. Viņš aizrāva, un to enerģiju, ko iepriekš izpaudām, kaujoties ar krievu bērniem, ievirzīja citā gultnē – mēs kopā ceļojām, braucām uz arvien attālākām vietām, tostarp ārpus Latvijas, kāpām kalnos. Tas, ka Dainis atnāca tieši uz manu klasi, bija skaista sakritība, kas pārvērta manu dzīvi.
Kad man bija 18 gadu, kopā ar Daini realizējām īpašu notikumu – ar slēpēm pa ledu devāmies ekspedīcijā uz Roņu salu. Klimata sasilšanas dēļ to nevarēs vairs atkārtot neviens.
