«Tas ir stereotips, ka visiem patīk tikai tievās,» saka redaktore un dzejniece Ērika Bērziņa
Ērika Bērziņa ir dzejniece un pati gluži kā tāds skaists, skarbi romantisks dzejolis. Vēl viņa ir žurnālu Mans Mazais un Pūcīte galvenā redaktore, trīs bērnu mamma, sieva, kaķa saimniece, ikgadējā kultūras notikuma Ceļojums ar dzejniekiem radītāja un vadītāja. Un vēl Ērikai ir raksturs! Kas par raksturu un apņēmību – kad viņa pērn izdomāja, ka 100 kilogrami nav gluži tas svars, kurā jūtas labi, tievēšanas maratonam nodevās ne tikai pati, bet iesaistīja arī kolēģus. Tas, ar kādu apņēmību un disciplīnu Ērika pievērsās svara jautājumam, šobrīd jau kļuvis nedaudz par izdevniecības leģendu.
Foto: Artūrs Martinovs. Stils: Agija Vismane
Sēžam Ērikas kabinetā, viņa, iekārtojusies krēslā, rāda tievēšanas Excel tabulas, kur smalki uzskaitīti zaudētie kilogrami visos svara zaudēšanas posmos. «Tagad dzeru daudz ūdens,» viņa kādā brīdī nosaka un aizskrien papildināt ūdens glāzi. Sarkanas lūpas un sarkans manikīrs. Un balss! Īsta dzejnieces balss.
Esmu aizdomājusies arī par to, ka ilgu laiku katru dienu esmu nesusi sev līdzi 30 kilogramus smagu mugursomu.
– Apaļa kļuvu desmit, divpadsmit gadu vecumā un no tā brīža vienmēr tāda esmu bijusi. Kādā brīdī, padsmit gadu vecumā, sapratu, ka nevis jāslēpjas no tā, kā izskaties, bet jāiemācās sevi efektīgi pasniegt. Es valkāju tikai kleitas, un, ja mugurā ir skaista kleita (atbilstoša izmēram un formām!), tad nedomā, cik kilogramu tev ir, esi un jūties skaista. Tas ir jautājums par pašapziņu, nevis kilogramiem.
– Kas notika tevis pieminētajā divpadsmit gadu vecumā, ja sāki pieņemties svarā?
– Pirmkārt, sākās pubertāte. Divpadsmit gadu vecumā svēru septiņdesmit septiņus kilogramus, būdama metru sešdesmit centimetrus gara. Mana mamma bija ļoti atbildīga, un tiku vesta pie dažādiem ārstiem, lai saprastu, kas nobrucinājis manu vielmaiņu, jo papildus tam skolas medicīniskās pārbaudes laikā uzzināju, ka man ir ļoti augsts asinsspiediens.
