Svarcēlājs Viktors Ščerbatihs: Domāju, ka pret alkoholu kodēšos uz visu mūžu

Pieturzīmes

• Dzimis 1974. gada 6. oktobrī Dobelē.
• Ieguvis sudraba un bronzas medaļu olimpiskajās spēlēs. 
• Pasaules čempionātā izcīnījis zeltu summā, trīs reizes ieguvis bronzas medaļu. 
• Pieckārtējs Eiropas čempions, izcīnījis arī sudraba un trīs bronzas medaļas.
• Divas reizes atzīts par Latvijas gada sportistu. 
• No 2006. līdz 2010. gadam bija Saeimas deputāts.
• Kopš karjeras beigšanas 2012. gadā sācis trenera karjeru. 
• Nav precējies, tētis meitai Tatjanai (8).

Viktors Ščerbatihs man atmiņā palicis kopš lielā sporta laikiem. Tolaik viņš bija tāds omulīgs, apaļiem vaigiem un ķermeņa formām. Vēlāk presē redzēju – pamatīgi notievējis. Pirms mūsu sarunas domāju – kas to zina, kā būs tagad… Un tad – skaļi un sirsnīgi smiedamies, pa trepēm burtiski uzlēkšo sportisks vīrietis ar iekritušiem vaigiem un labi pamanāmiem muskuļiem. Viktors smejas, ka kādreiz sievietes iekarojis ar slavu un panākumiem, bet tagad – savām smadzenēm un slaido, trenēto ķermeni. 

– Viss jūsu mūžs saistīts ar sportu. Ko darāt šobrīd? 
– Joprojām strādāju Ventspilī, kur arī šai laikā notiek treniņi svarcēlājiem, kuri gatavojas olimpiādei un starptautiskām sacensībām. Par laimi, trenēties drīkstu arī pats, to daru reizi vai divas dienā. Lielais sports man nodarījis arī sliktu – nedrīkstu ne dienu pavadīt bez treniņa, citādi man sāp visas malas. No otras puses – tas ir labi, jo arī septiņdesmit gadu vecumā būšu formā. 

– Vēl pavisam nesen starp jūsu trenējamajiem bija arī Rebeka Koha. Savā ziņā viņa jūs vienkārši uzmeta. 
– Teikšu godīgi – tas bija šoks. Kad uzzināju, ka viņa aizgājusi no sporta, gribējās raudāt. Jā, ar Rebeku ik pa laikam bija problēmas – viņa šad tad neievēroja režīmu, padusmojās, bet ka viņa vienkārši aizies…

Kad aizgāju no lielā sporta, uzreiz uz gadu nokodējos pret alkoholu. Jo es zināju, ka sākšu dzert, ka noraušos no ķēdes.

To ne es, ne viņas treneris Eduards Andruškevičs nevarējām iedomāties. Ne jau Rebeka! Tas tikai pierāda, ka ne par vienu cilvēku nevaram galvot, nevienu tā īsti nepazīstam. Mēs točno nedomājām, ka viņa izdarīs tā – vienkārši visu pametīs un aizies. Jā, kādu laiku viņai sāpēja ceļi, bet pēdējā laikā vairs ne. To apliecināja arī dakteri, ar kuriem runājām. Viņu verdikts bija – Rebeka vienkārši vairs negribēja trenēties. Kāds pēc tam man jautāja – varbūt vainīga ticība? Nē, musulmaņu ticībai ar to nav nekādas saistības. Cilvēks negribēja trenēties, novēla vainu uz ceļiem, un viss. 

– Jutāties nodots?