Sūrošanās trenē smadzenes pasauli uztvert negatīvi. Kā žēloties veselīgi?

Konsultē
INESE PUTNIECE,
psiholoģe un psihoterapeite
 

Patiesībā žēlojas gandrīz visi, un vidēji mēs katrs par kaut ko pasūdzamies 15–30 reižu dienā.

…kaimiņienes suns atkal apčurāja mūsu krūmiņus, pārdevēja pie siera stenda bija briesmīgi nelaipna, teātra biļetes šausmīgi dārgas, e-paraksts ir pārāk sarežģīti lietojams, kolēģei tik dārga kleita, kādu es nekad nevarēšu atļauties, laiks tik auksts, ka vasara laikam nekad neatnāks, Saeimā visi ir stulbeņi, benzīna cenas vispār nebeidz celties, bērni galīgi neklausa, vīrs mūžīgi izmētā pa māju savas netīrās zeķes un apzeltītos šķīvīšus samet trauku mašīnā, un vispār pasaulē viss iet uz galu… Principā sīkumi. Bet sīki iemesli ņaudēšanai nebeigsies nekad, un laikam jau mēs visi dzīvē pazīstam kādu, kurš mūžīgi par kaut ko žēlojas. Vēl trakāk, ja izrādās, ka šis kāds esi tu pati. 

Kāpēc mums tā patīk pažēloties? Patiesībā žēlojas gandrīz visi, un vidēji mēs katrs par kaut ko pasūdzamies 15–30 reižu dienā. Kā skaidro psychologytoday.com, tādi mēs esam piedzimuši – ar smadzenēm, kurām briesmu pilnās evolūcijas gaitā ietrenēti paradumi fokusēties uz to, kas nav kārtībā, nevis uz to, ka viss ir labi. Dzīve ir kļuvusi drošāka, un mēs varam baudīt, mīlēt un priecāties par dzīvi, nebaidoties no tā, ka mūs apēdīs klusām piezadzies tīģeris. Taču atliek prātā ļaut nekontrolētu vaļu šai vissirslikti meklēšanai, un smadzeņu negatīvie uzstādījumi sāks darboties uz pilnu klapi, pasaule atkal kļūs par nepatīkamu un bīstamu vietu. 

Ja blakus toksiskais čīkstētājs

Psihoterapeite Inese Putniece uzskata, ka laiku pa laikam pažēloties ir normāli un pat vajadzīgi. Ja piedzīvota vilšanās, kaut kur neveicas vai noticis kas cits, tad ir vajadzīgs citu atbalsts un līdzpārdzīvojums.