Sudrabkaļa Oļega Auzera sieva Ligita: Viņš pie visa vieduma sirdī bija bērns
Ligitai šī saruna bija liela uzdrīkstēšanās un uzticēšanās, jo viss vēl ir ļoti neaizdzijis. Brīžiem viņa ļāvās asarām, taču pēc tam runāja tālāk, un varēja skaidri sajust, cik ļoti pilna ar Oļegu ir viņas sirds. LIGITA AUZERE 22 gadus bija sudrabkaļa OĻEGA AUZERA sieva. Ligita bija 20 gadus jaunāka, taču patiesībā jutās vecāka par vīru. Viņai Oļegs bija vīrietis – bērns. Bezgala talantīgs liels bērns, kura enerģijas laukā viņi visi dzīvoja.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa un Ligitas Auzeres personiskā arhīva
Mēs tik skaisti mākam pārdot tukšumu, bet te cilvēks saviem darbiem veltījis mūžu. Politiķi būs aizmirsti, bet Oļega darbi paliks.
Ligita atnāk visa melnā, un viņai, slavena juveliera sievai, ir tikai viena rota – askētisks gredzens. Tā pat nav Oļega, bet viņa skolnieces darināta. Oļega dāvinātās esot pārāk iespaidīgas, un Ligitai nekad nav bijis vēlmes izcelties. Viņai patīk aramiešu tulkojums Bībeles stāstam par Ādamu un Ievu: mūsu tulkojumā sieviete radīta no vīrieša ribas, bet aramiešu – no vīrieša ēnas. «Un, kā cilvēks nevar bez ēnas, tā vīrietis nevar bez sievietes. Es ļoti labi jutos, kad Oļegs tik spilgti spīdēja, man tas patika, un es ļoti labi jutos kā viņa ēna. Bet tagad man vairs nav, ko atstarot,» viņa nopūšas, un turpina: «Oļegs nebija tikai juvelieris, viņš bija sudraba tēlnieks ar savu filozofiju. Un ļoti spilgts, skaists cilvēks. Dievs viņu bija apveltījis ar milzīgu enerģiju, un, ja viņš kaut kur parādījās, tad uzreiz piepildīja telpu.
Oļegs vienmēr bijis cilvēks, kas skrien uz augšu pa lejupejošu eskalatoru. Viņš nestrādāja izdevīgās vietās, nesaņēma lielos valsts pasūtījumus. Bija neērts ar to, ka varēja pateikt, ko domā. Ir cilvēki, kas parādās par ātru, pirms sava laika, tāpēc citi viņus vēl nespēj uztvert. Protams, man kā sievai likās – šausmas, jums deguna priekšā ir pasaules mēroga juvelieris, bet jūs viņu nenovērtējat! Mēs tik skaisti mākam pārdot tukšumu, bet te cilvēks saviem darbiem veltījis mūžu. Politiķi būs aizmirsti, bet Oļega darbi paliks. Man par to bija skumji, bet viņš pats tam nepievērsa uzmanību, viņš gāja pa dzīvi kā komēta.»
