Stokholmas sindroms. Kāpēc notiek tā, ka upuris sāk solidarizēties ar varmāku?
Analītiķi un sociālo procesu pētnieki spriež, ka pēc tam, kad beigsies karš Ukrainā, pavērsies plašs lauks pētījumiem, lai censtos izskaidrot, kādēļ, pat redzot vislielāko necilvēcību, slepkavības un šausmas, daļa cilvēku aizvien dzīvo kā ar aizsietām acīm, paužot atbalstu tam, kurš klaji dara pāri. Šajā sakarā bieži dzird pieminam arī Stokholmas sindromu.
Foto: Shutterstock
Konsultē
ARTŪRS UTINĀNS,
RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents, ārsts psihoterapeits, psihiatrs
Pateicībā savam pāridarītājam
Piedzīvot ekstrēmu situāciju, vardarbību, bet tāpat pilnībā attaisnot, pozitīvi izturēties, pat aizstāvēt vai iemīlēt savu pāridarītāju. Tā īsumā varētu raksturot Stokholmas sindroma izpausmes.
Kad Natašai laimīgā kārtā izdevās izbēgt, Priklopils izdarīja pašnāvību, bet pārsteidzoši, cik ļoti meitene pārdzīvoja par šī vīrieša nāvi.
Pirmo reizi par šo sindromu sāka runāt pēc tam, kad 1973. gadā no Stokholmas cietuma izbēga notiesātais Jans Ēriks Olsons un, cenšoties aplaupīt Sveriges Kredit Bank, sagrāba ķīlā četrus tās darbiniekus. Olsona nodomi neīstenojās pēc plāna, krīze ieilga, un viņš pats kopā ar ķīlniekiem bankā pavadīja piecas dienas. Varbūt citādi šis stāsts būtu atrisinājies, kā ierasts, ar vainīgā tiesāšanu un ķīlnieku atbrīvošanu, bet avīžu pirmajās lappusēs tas nonāca tieši kāda neparasta pavērsiena dēļ. Brīdī, kad caur ventilācijas sistēmām bankas telpā tika ielaista asaru gāze, lai gūstā saņemtie varētu izbēgt, ķīlnieki nemaz nesteidzās prom. Tie vispirms sirsnīgi apskāva Olsonu, atvadījās no viņa un pat izrādīja policijai savu nicinājumu. Saprotams, Olsons šā vai tā nonāca aiz restēm, tomēr, sākoties tiesas procesam, viņa upuri nevis cēla apsūdzības, bet apvienojās, lai vāktu līdzekļus un izpestītu no cietuma cilvēku, kurš viņus bija sagrābis par ķīlniekiem. Kāds zviedru kriminologs šo neizprotamo uzvedību un upuru nostāšanos agresora pusē nodēvēja par Stokholmas sindromu.
Vēlāk līdzīgas psiholoģiskas izpausmes novēroja arī citos gadījumos. Par nolaupītās meitenes Natašas Kapušas pārdzīvoto ir sarakstīta grāmata, kurā viņa dalās atmiņās par savas dzīves astoņiem gadiem, ko pavadīja kā gūstekne pagrabstāvā, tumsā, iesprostota četrās sienās, kas klātas ar skaņu izolējošu materiālu.
