Spožs aktieru pāris Arturs Krūzkops un Ieva Segliņa-Krūzkopa: Teātrī abi esam mazliet psihopāti

Viņa: Džilindžera atradums, 15 gadu vecumā Nabokova Lolita, apburoši talantīgi balansējot uz bērnišķības un kaisles robežas un pārsteidzot krievu aktierskolas grandu Romānu Kozaku; savulaik Dailes teātrī ienāca kā štata jaunākā aktrise. 

Viņš: Poļiščukas atklājums, reiz viņas leģendāro iestudējumu Romeo (Romeo un Džuljeta. Mīts) un Gatiņš (Pūt, vējiņi!), tagad savas paaudzes aktieru līderu vidū, jūtīgs un profesionāli dziļš; Harija Liepiņa balvas (par izcilu, spilgtu aktierdarbu) un trīskārtējs Kārļa Sebra gredzena (Nacionālā teātra balva, ko pasniedz sezonas labākajam aktierim) ieguvējs. 

Viņi kopā ir 10 gadus, bet šogad piedzīvo nebijušas sajūtas: pirmoreiz mūžā spēlē uz vienas skatuves Dailes teātrī. 
Saruna ar viņiem atstāj dzidru pēcgaršu.

Nevaru iedomāties, kā būtu, ja otrs cilvēks būtu no citas profesijas. 

– Ieva, reiz tu man teici, ka attiecībās gribētu izjūtu, ka esi zem spārna, bet lai tevi netur grožos. Nav noslēpjams – jūs kopā saveda teātra vide.

Ieva: – Pazinu kādu no viņa kompānijas. Aktieriem savstarpēji vienmēr ir sajūta – neesi oficiāli iepazinies, tik un tā pazīstams. Sen jau bijām pazīstami, reizi pusgadā nejauši saskrējāmies, vispirms bija savstarpēju simpātiju draudzība, kad gaisā virmo kaut kas, nesaprotami, kas. Tad kādu dienu satikāmies randiņā. 
Ir tik lieliski, ka satiec cilvēku, ar kuru tev veidojas gan saruna, gan kopīgas sajūtas. Nevaru iedomāties, kā būtu, ja otrs cilvēks būtu no citas profesijas. 

– Tu teici: «Nu jau ilgi esam kopā, bet joprojām drīkstu būt tāda, kāda esmu.» Tas ir svarīgi.

Ieva: – Un ne brīdi nav bijusi sajūta, ka sevi jālauž. Ceru, arī Arturam tā ir. Tā ir tā sapratne, kas man tik svarīga attiecībās. Arturs ir līdzsvarotāks, es esmu emocionālais posms. Viņš zina, kurā brīdī mierīgi paklusēt, lai neuzkurinātu, un zina, kad jau jāpasaka stingri, lai es saņemtos. Cilvēks, par kuru labāku es nevarētu vēlēties. Un viņš to zina.

– Pirms septiņiem gadiem apprecējāties, jūsu dēlam Albertam ir pieci gadi. Ko jūsos mainīja viņa piedzimšana?

Arturs: – Man liekas, ka sievietes vispār pēc bērna piedzimšanas kļūst citādas.

Ieva: – Parādās lielāks siltums. Man Alberta atnākšana bija dzīves pagrieziena punkts – ne tikai emocionāli. Arī profesijas ziņā – jo tu apstājies, apdomā, izanalizē bez liekām emocijām. Pašapziņa nostiprinās – apjausma, ka arī profesijā varu daudz, ka nav nekā, ko nevarētu.

– Esmu jūs notvērusi lielu pārmaiņu brīdī – nu abi strādājat vienā teātrī. Kairišs medijos jūsmoja, ka dabūjis Arturu Dailē: «Viņš mums ir kā ķirsītis uz tortes!» 

Ieva: – Vēl nevaru līdz galam pateikt, ko par to jūtu.