Spožā Krievijas aktrise Čulpana Hamatova: Jautājiet visu, ko gribat. Esmu gatava atbildēt
IEVAI radās ekskluzīva iespēja intervēt Čulpanu Hamatovu – vienu no spožākajām Krievijas teātra un kino aktrisēm, kura pēc Krievijas kara Ukrainā nosodīšanas pametusi dzimteni un šobrīd dzīvo Latvijā. Te viņa uzņemta ar dalītām jūtām, jo savulaik aicinājusi vēlēšanās balsot par Putinu.
Foto: Natalja Golubova. Stils: Agija Vismane
Pieturzīmes
• Dzimusi 1975. gadā Kazaņā. Līdz šim – Maskavas teātra Sovremeņņik vadošā aktrise, piedalījusies Alvja Hermaņa izrādēs Šukšina stāsti, Gorbačovs.
• Nozīmīgākās lomas filmās Good bye, Lenin!, Kurlo zeme, Arbata bērni, Doktors Živago.
• Labdarības fonda Dāvā dzīvību! vadītāja. Fonds palīdz ar vēzi slimiem bērniem un sniedz atbalstu viņu ģimenēm.
• Trīs meitas – Arina, Asja un Ija. Asja ir adoptēta.
• Latvijā aktrisei ir māja Amatciemā.
Kad gribas sevi pažēlot, domās situ sev pa nagiem, jo tās nav nekādas problēmas, salīdzinot ar ciešanām Ukrainā.
Daudziem Čulpanas Hamatovas vārds nav svešs, viņa spēlējusi arī vairākās režisora Alvja Hermaņa izrādēs, tomēr daļa par viņu uzzināja tikai nesen – kad aktrise pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Hamatova, kura beidzamos gadus neloloja simpātijas pret režīmu, 24. februārī parakstīja paziņojumu, nosodot Krievijas karu Ukrainā, un par to saņēma draudus.
Ziņa par aktrises emigrāciju uz Latviju mūsu nokaitētajā informatīvajā telpā raisīja pretrunīgu reakciju, un tika atgādināts fakts, ka Hamatova pirms desmit gadiem prezidenta vēlēšanās aicinājusi balsot par Putinu. Domas dalījās arī par to, ka režisors Alvis Hermanis uzaicinājis aktrisi Jaunā Rīgas teātra trupā.
Mūsu saruna notiek dienu pēc tam, kad pasaule uzzinājusi par Bučā pastrādātajiem kara noziegumiem. Tas iekrāso sarunu, līdzīgi kā tumšs padebesis pamalē mēdz mainīt jau tā paskopu dienas gaismu.
– Gribu uzreiz brīdināt, ka man būs daudz dažādu jautājumu.
– Jautājiet visu, ko gribat. Esmu gatava atbildēt.
– Kā tagad paiet jūsu dienas?
– Dažādi. Sāku atgūties, bet pēc ziņām par traģēdiju Bučā atkal viss liekas melnā bezcerības krāsā. Es to nespēju aptvert. Visu laiku mēģinu saprast – kāpēc? Esmu tomēr pieradusi domāt kā aktrise – aizrakties līdz cilvēku rīcības motīviem, saprast savus varoņus… Tagad mēģinu izmantot šos instrumentus, lai saprastu. Bet nesanāk. Neizdodas saprast un pieņemt tādu necilvēcības pakāpi. Tas ir noziegums pret cilvēci. Ja mēs dzīvotu citos laikos, kad cilvēce nebija piedzīvojusi ne holokaustu, ne Staļina represijas… Bet mums jau ir tāda pieredze, un tas atkal notiek. Tas ir genocīds, tur cita vārda nav.
