Sievietei vajag suni. Uzņēmējas, ginekoloģes un plastikas ķirurģes īpašie suņu stāsti

Mēs saderam kopā

Tie, kas pazīst ginekoloģi Guntu Grīnbergu, zina, ka gludspalvainie retrīveri Lenarts (11) un Gustavs (3,5) viņai ir gluži kā bērni, par kuriem viņa varētu stāstīt stundām. Gunta to dara ar tādu aizrautību un mīlestību, ka šādu saimnieci varētu apskaust ikviens suns.

Atceļo no Zviedrijas

Latvijā par gludspalvainajiem retrīveriem dzirdējis vien retais. Gunta Grīnberga par šiem suņiem uzzināja nejauši. «Savulaik mans vīrs strādāja bankā, un viena no bankas darbiniecēm – Šarlote no Zviedrijas – nereti nāca uz darbu ar savu gludsplavaino retrīveru Alfonsu, ļoti inteliģentu suni. Man ar Alfonsu uzreiz izveidojās ķīmija, un šī šķirne iekrita sirdī. Pēc kāda laika Šarlote mums atrada kucēnu audzētavā, no kuras bija ņēmusi savu suni. Braucām viņam pakaļ uz Gēteborgu – tā pie mums nonāca mūsu Lenarts,» stāsta Gunta. Lenarts izauga par lielisku savas šķirnes pārstāvi un plūca laurus arī izstādēs.

Sev nedaudz atvēlēt laiku varu tikai brīvdienās. Taču es nesūdzos. Suņi piepilda manu dzīvi un piešķir tai garšu.

Gunta uzskata, ka ar šķirnes izvēli izvilkusi laimīgo lozi. «Mēs saderam kopā. Piekrītu teicienam – kāds suns, tāds saimnieks. Mums ir kopēja ne tikai matu krāsa, arī raksturi ir diezgan līdzīgi. Vispār esmu ievērojusi likumsakarību – ja vien esi pareizi trāpījis, saimnieks un suns ir atbilstoši viens otram un pat vizuāli līdzīgi. Piemēram, es sevi ar taksīti vai pūdeli nekad nevarētu identificēt.» 

Ceļot divatā – neiespējamā misija

Lenartam bija septiņi gadi, kad Gunta ar ģimeni nolēma paņemt otru gludspalvaino retrīveru Gustavu, kurš, tāpat kā Lenarts, atceļoja no Zviedrijas. «Gribēju Lenartam sagādāt draugu, lai, kamēr ar vīru esam darbos, viņam ir jautrāka dzīve,» skaidro daktere. 

Vienīgi ceļošanu suņi gan ļoti ierobežo, īpaši, ja gribas to darīt divatā ar vīru. «Kamēr bija viens suns, vēl varēja sarunāt kādu cilvēku, kas paliek ar Lenartu. Agrāk arī dēls piekrita izlīdzēt, tagad viņam ir sava dzīve, un diemžēl negadās tādas sievietes, kuras mīlētu suņus. Neder arī variants, ka mūsu prombūtnes laikā kāds atbrauc, izvadā suņus un aizbrauc. Lenarts un Gustavs nekad nav palikuši pa nakti mājā vieni paši,» stāsta Gunta. «Vēl ļoti svarīga lieta – vajadzīgi tādi draugi, kuri tevi saprot. Ja cilvēki nāk pie mums ciemos, viņiem ir jārēķinās, ka te būs arī suņi.» 

«Kad mūsu ģimenē ienāca Lenarts, ar vīru bijām noslogoti darbā, taču savu darbadienu izkārtoju tā, ka pusdienas laikā man bija brīvs brīdis, lai atskrietu mājās izvadāt suni un pabūtu ar viņu kopā. Gludspalvainajiem retrīveriem ļoti nepieciešama cilvēka klātbūtne. Arī tagad, kad jau esam divu skaistuļu saimnieki, spējam visu sakārtot tā, lai suņi neciestu. Tas ir kārtīgs menedžments,» atzīst Gunta.

Ne visiem vajag dzīvnieku

«Neesmu piekritēja domai, ka vajag paņemt kaķīti vai sunīti, lai savu dzīvi ar kaut ko piepildītu, jo, redz, bērni un mazbērni izauguši. Jā, man tā sanāca, un esmu ar to ļoti apmierināta. Suņiem veltu visu savu brīvo laiku un mīlestību.