Sieviešu nospiedumi aktiera Eduarda Pāvula liktenī

Jūlijs ir Pāvula mēnesis. 7. viņš atnāca, 14., nosvinējis savus 77, aizgāja… 
Par Eidi, jūtām un sieviešu nospiedumu viņa liktenī būs šis stāsts. Sieviete bija Pāvula stipruma zīme.

Annas mantojums

Smalkā, ēteriski trauslā krieviete Anna ar saknēm Pitalovas pusē vecāko dēlu Eduardu laida pasaulē mazā nomelnējušā pirtiņā netālu no Lielupes lejteces plūduma. Un ar to ļoti lepojās, sacīdama, ka dēls dienās būšot liels vīrs – lieli vīri dzimstot pirtiņā. Mazuļa tēvu, tumsnējo latvieti Kārli, viņa sastapa Pirmā pasaules kara laikā un atbrauca viņam līdzi pie Baltijas jūras. Kārlis bija streļķis, vēlāk gāja zvejā, tad – pažarniekos. Eidis mātes vecākus neatcerējās, kaut agrā bērnībā reiz esot ciemojies pie viņiem.

Cilinskis fanu uzmanību pieņemtu kā likteņa dāvanu, bet Eidim tā bija slogs.

Anna ticēja Dievam un skuma. Pēc dzimtenes un arī tāpēc, ka vīra radi viņu nepieņēma: nav ko tādai sveštautietei letiņu saimē darīt. Bet Anna iemācījās runāt latviski. Tiesa, bieži jauca valodas, šarmanti pasakot, teiksim, kļuč ir pod klučom – atslēga atrodas zem kluča. Ar abiem dēliem Anna runāja krieviski, tādēļ kopš bērnības Eidis pratis abas valodas. Bijis amizants skats: puika jautā latviski, māte atbild krieviski. Mātes stāstītās krievu pasakas, arī viņas izsāpētās asaras vēlāk ievibrēs Pāvulā slāvisko stīgu, kad viņš spēlēs Bezuhovu Tolstoja Karā un mierā Dailes teātrī. Tā kļūs par Pāvula mīļāko lomu – partnerībā ar Dinu Kupli. Eidis mantojis mātes temperamentu un smalko jūtīgumu.

Aktiera meita Ilze Mētra atceras, ka vecmāmiņa bijusi klusa un darbīga, cepusi pankūkas un Napoleona kūku – ņēmusies ilgi, kārtas rullēdama. Firmas ēdiens bijis golubci – gaļa kāpostos. «Vecmāmiņa daudz raudāja. Vieglas asaras tētim ir no viņas – raud gan no aizkustinājuma un prieka, gan dusmām. Arī man tētis teica – raudi, ja asaras nāk, nevajag slāpēt, ja emociju pilna sirds.» 

Jūtīgums un sazini kas vēl 17 gadu veco jaunekli aizvilināja taisnā ceļā uz Dailes teātra studiju. Kaut jaunākais brālis Voldemārs (viņš vēlāk kļuva par Baltijas jūras zvejas kapteini) sauca līdzi uz jūrskolu. Tas bija pāris gadu pēc kara beigām. Eida vecāki par dēla humanitāro izvēli pārāk nepriecājās – labāk ko praktisku būtu mācījies. 1949. gadā, studiju beidzot, Pāvulam izsniegtajā diplomā teicami ir tikai runas mākslā un krievu valodā. Vēlāk arī teātra kritiķi atzīs – Pāvula skatuviskās dotības raisījušās lēni. Taču – tik neapturami spoži, ka drīz jau izrādīsies, ka patiesums, dabiskums izrāžu tēlos Pāvulam piemīt daudzkārt augstākā pakāpē nekā citiem. Drīz viņu dēvēs par aktieri, kurš pārkāpj aroda robežas. Gadiem ejot, sauks par latviešu Žanu Gabēnu un Džimiju Stjuartu.