Seniore Inese Ziņģīte – par seksu cienījamā vecumā, veselīgu dzīvesveidu un stipriem cilvēkiem

Ilgdzīvotāji

Es nejūtos vientuļa. Kāpēc tu domā, ka man nav seksa?

Par veselīga dzīvesveida popularizētāju Inesi Ziņģīti, kas pēc mugurkaula lūzuma divas reizes piecēlās no paralīzes gultas, ir uzrakstītas grāmatas. Savulaik Ievas Stāstu lasītāji ciemojās viņas mājās, un Inese vadīja dvieļu rīvēšanās, rāpošanas un elpošanas meistarklasi. Saldajam ēdienam mundrā nītauriete nostājās uz galvas un uztaisīja tiltiņu, izpelnoties skaļas ovācijas, bezgalīgu cieņu un mīlestību. Inesei Ziņģītei aizrit 81. gads, un viņa joprojām ir moža, aizrautīga, darbīga. Ar lauztu mugurkaulu, bet vesela un dzīvespriecīga. Inese lepni saka: «Es neesmu slimojusi sešdesmit gadus – kāpēc man būtu jābaidās no jaunā vīrusa? Cilvēkam ir jādzīvo. Viņam beidzot ir jāsāk ar sevi, ir jādomā par bērniem, nevis jāskrien kā vāverei ritenī. 

Pirmais, kas mani uztrauc, – vai mēs savus bērnus no rīta nomazgājam? Nē, uzvelkam drēbes, zeķes un ļaujam, lai bizo. Kurš staigā ar zeķītēm kājās pa gludu grīdu? Kas tie par bērniem? Jēlas olas. Cilvēki slimo, jo neprot dabīgi dzīvot. Kad mani bērni bija mazi, es istabā gar sienu noliku sili un tajā sabēru jūrmalas smiltis. Viņi pa smiltiņām bradāja basām kājām, cik tīk. Bet pa istabām staigāja ar apaviņiem, lai neveidojas plakanā pēda. Laukā bērnam ir jāskrien plikām kājām, bet pa grīdu jāstaigā kurpītēs. 

Otrs, ko es redzu internetā un televizorā, cilvēki pārāk atklāti, publiski demonstrē savu ķermeni. No vienas puses, saka – man nav svarīgi, ko citi par mani domā, bet, no otras, – ko tu bāzies internetā ar saviem plikumiem, ja tevi neinteresē citu uzskati. Doma pāriet, tā ietekmē cilvēku – ja simtiem interneta lietotāju tevi aplūko, nozākā, padomā, kas tev tur tāds vai ne tāds, tas cilvēku skar un novājina viņa organismu. Līdzīgi ir ar kovidu – ja cilvēks baidās no slimības, viņš to sev arī pievelk. 

Ja es dzīvotu pansionātā, es tur būtu vadītāja. Es būtu uztaisījusi revolūciju.

Zini, tie, kas pēc manis piedzimuši, sen jau ir taisaulē. Un kad apmirsim mēs – Pauliņš (Maestro Raimonds Pauls – aut.), Olga Dreģe, Baiba Indriksone, visi, kas dzimuši pirms kara, mums vairs nebūs ilgdzīvotāju. Paliks tās jēlās olas, tie, ko tagadējie vecāki ir izaudzinājuši ar lutināšanu, neaizskaramību. Nu, nedrīkst taču viņam neko teikt – viņš vēl ir bērniņš! Nē, pirmām kārtām viņš ir cilvēks, kuram ir jābūt veselam, kopš dzimšanas ir jāievēro prasības un noteikumi. Šobrīd valda visatļautība, jo viņš ir tikai bērns. Un bērniņš viņš ir līdz 25 gadiem, tāpēc neko neprot, kurpju šņores nevar sev aizsiet, jo vēders par lielu. Un tad viņš nēsā iešļūcenes. Zini, ja es ieraugu vīrieti ar iešļūcenēm, man viss ir skaidrs. Mans dēls Juris dzīvo Anglijā, un tur tādas jēlās olas nav cieņā. Atšķirībā no Latvijā paustā – mums nevajag pansionātus –, tur ir tūkstošiem veco ļaužu dzīves mītņu. Vai es spēju iedomāties savu dzīvi pansionātā? Ai, ja es dzīvotu pansionātā, es tur būtu vadītāja. Es būtu uztaisījusi revolūciju. Un visi būtu ilgdzīvotāji! Es iemācītu rīvēties, rāpot, pareizi elpot. Katrs rīts pansionāta iemītniekiem sāktos četrrāpus…» (Aizrautīgi smejas.)

Ziņģīte ir Ziņģīte

«Man patīk mana tagadējā dzīve. Es katru rītu četrrāpus aizrāpoju līdz sunim, un ar suni vēl kaut kur četrrāpus dodamies. Man vēl tikai jāiemācās riet (smejas), jo mājsēdes apstākļos man ir izauguši gari mati, tie ir kupli un spurojas uz visām pusēm.