Seksīgs piedzīvojums birojā. Viņa pavedināja Ziemassvētku vecīti…
«Nu, nē, tā taču nav godīgi, visiem jāspēlē pēc noteikumiem!» haotisko murdoņu un ķiķināšanu laiku pa laikam pāršķeļ spalga, uzspēlēti saviesīga balss. «Stājieties atkal rindā!» Tā ir Lindiņa. Neviens solis birojā netiek sperts bez viņas draudzīgi piemiegtās, taču nepielūdzami vērīgās acs. Bez Lindiņas ziņas nenotiktu nekas… Arī kārtējās Vecgada ballītes pilnīgi noteikti mums nebūtu. Un kolēģi, visu kaunu piemirsuši, šobrīd nekārtotos vienā rindā, lai spēlētu viegli piedauzīgu spēli.
Foto: Shutterstock
Jautrība lielajā sanāksmju telpā ir mikla un smaga. Gaisu piesūcinājis sarkanvīns, mandarīni un smagas elpas. Un aromātiskās sveces, cītīgi izkārtotas kā zaldātiņi, kas nu uzmana, lai tikai birojā neaptrūktos svētku līksmības. Vaniļa, kanēlis, krustnagliņas, sandalkoks – visi, sapinušies vienā biezā aromātu deķī, pārklāj galdus, plauktus, palodzes un tenterējošo svinētāju potītes.
Galva dun, un es alkstu glābiņa. Šī ir bijusi bezgalīga nedēļa, mēnesis, gads. Garš, pelēks, paredzams, nebeidzams gads, kura pēdējie metri zem Lindiņas komandu zalvēm nupat draud izvērsties Dantes sestajā elles lokā. Ilgpilni raugos mēteļu pakaramā virzienā. Ņiprs desmit minūšu gājiens dzestrajā, baltajā naktī, kas izvējotu pulsējošo trulumu no manas galvas. Apmēram tikpat ilgs brauciens nu jau pustukšā trolejbusā. Roltons piemājas veikaliņā. Četri stāvi, atslēga, durvis, kas aizveras man aiz muguras. TV pults, tējkanna, duša. Es un roltons. Mmmmm, manā priekšā aicinoši atritinās visgarlaicīgākais scenārijs pasaulē, un šajā brīdī es pēc tā ļoti alkstu.
No saldi pelēcīgā sapņa mani izrauj piesvīdusi plauksta, kas ieķērusies manā augšdelmā. «Pat neskaties tajā virzienā! Vēl taču laimes aka! Un vecītis! Nu, čaļi, saņemas, ielej tak kāds nabadzītei dzērienu, paskat, galīgi sašļukusi!» Lindiņa mani rausta kā saņurcītu trauku dvieli, vaigi sarkani un spīdīgi kā ābolu rindas rimčika plauktos, acis spožas kā divas zibspuldzes. «Nu iedzer, mīļā, iedzer! Kad tad vēl, ja ne tagad, kopā palustēsim? Redzēsimies taču tikai pēc gada!» O, jā, šo jociņu neesmu dzirdējusi jau kādas divdesmit minūtes. Mēteļu statīvs un roltons nepielūdzami aizslīd turpat, kur gada un šīs sasodītās ballītes beigas. Rokās iegulstas sulas glāze, gandrīz līdz malām piepildīta ar burbuļojošu dzērienu, ko paklausīgi lieku pie lūpām. Esmu laba meitene, un Lindiņai pretī runāt nav vērts. Pieliecu galvu un pieglaužu ausis kā kaķis, kas pacieš neaicinātu paijāšanu. Drusku jānogaida, līdz Lindiņas vanaga acs būs noskatījusi citu upuri, tad varbūt izdosies izslīdēt.
«Nu, šerpā, stāsti! Tu taču diezin vai būsi bijusi laba meitene, ko? Atzīsties, cik vīriešus šogad esi nogalinājusi ar savu salto skatienu?» vecītis skaļi smejas, un viņam līdzi zviedz pārējie.
Kaldama savu Šoušenkas izbēgšanas plānu, esmu iztukšojusi gandrīz pusi burbuļojošās glāzes un sajūtu, kā kājās un plaukstās ir ielijis smags, tīkams slābums. Piesēžu, viegli piemiedzu acis un vēroju kolēģu neveiklās izdarības. Nu jau dzērieni un mūsu dzelžainā jautrības policija savu darbu godam paveikusi, vaigi kaist, acis met šķelmīgus zibeņus, un burbuļojošās čalas laiku pa laikam pāraug skaļu smieklu šaltīs. Omulīgās jautrības un dzirkstvīna atslābināta, ērtāk iekārtojos krēslā.
Snaudienu, kurā nupat liegi laižos, pārtrauc būkšķis, ar kuru atsprāgst sanāksmju telpas durvis.
