Scenogrāfe Monika Pormale: Laime mīl klusumu
Arī tie, kas teātri mīl, parasti zina aktierus un varbūt vēl režisoru. Scenogrāfs, kurš ir uzbūris laiku un pasauli – izrādes brīnumu –, nereti paliek nepamanīts. Man šķiet, ka Monika Pormale pret to izturas saprotoši un nepieprasa uzmanību. Smalkjūtība ir vārds, kas nāk prātā pēc mūsu sarunām. Viņa ir uzmanīga un pieklājīga, runā, lai neaizvainotu.
Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Laila Trilopa
Viņa smalki izjūt vidi, norises un attiecības, turklāt spēj to atspoguļot tā, ka arī citi redz, sajūt un notic. Droši vien tāpēc Moniku Pormali sauc par vienu no talantīgākajām scenogrāfēm Eiropā. Un tāpēc viņa ir saņēmusi profesionālus apbalvojumus, arī Spēlmaņu nakts balvu kā gada scenogrāfe par izrādi Pūt, vējiņi! Nacionālajā teātrī. Pērn viņa saņēma arī Triju Zvaigžņu ordeni.
Bet tīri cilvēcīgi man gribas, lai Monikas stāstu izlasa kā iedvesmu, ka arī mūsdienās ir iespējams dzīvot, negrūstoties ar elkoņiem, neejot kā tankam, izturoties cieņpilni pret sevi un citiem, vienlaikus gūt panākumus un arī justies laimīga personīgajā dzīvē.
Nekā cita jau mums nav. Visi darbi un projekti sākas un beidzas, bet ģimene un mājas būs nozīmīgas vienmēr.
– Tev uz rokas ir tetovējums: Sēlija.
– Sēlija ir plakana, krūmaina, diezgan putekļaina, bet tā ir mana ideālā Latvija, jo – dzimtā vieta.
Sēliju vēl sauc par Augšzemi, un daudzi uzskata, ka tā ir kaut kur Vidzemē. Nē, ir piecas latviešu vēsturiskās zemes – Latgale, Kurzeme, Vidzeme, Zemgale un Sēlija. Šis tetovējums man ir tikai dažus mēnešus.
– Tas ir skaistā rokrakstā. Tavs?
– Tas ir tuva cilvēka rokraksts. Īpaši tuva.
Varbūt ir komiski, ka vecumā tuvu piecdesmit es iedomājos to izdarīt, bet man tas bija svarīgi, kā atgādinājums domāt par to vairāk.
– Kāpēc tev tas ir svarīgi?
– Kā Sprīdītis esmu daudz ceļojusi un redzējusi, un man ir skaidrs, ka es varu būt tikai šeit. Latvijā. Man šķiet, tas ir elementāri un vienlaikus svarīgi – apzināties, no kurienes nāc, kas ir tava ģimene. Arī saprast, ka, jā, tu esi unikāls un īpašs, tomēr esi arī turpinājums citiem unikālajiem un īpašajiem. Novērtēt pēctecību.
Strādājot ārzemēs, ļoti jūtu, ka esmu gaidīts un mīlēts ciemiņš, bet, iespējams, tieši tāpēc, ka esmu ciemiņš. Visiem ir skaidri zināmi noteikumi, ka es tur esmu uz mēnesi vai diviem; ja es paliktu ilgāk, pieļauju domu, ka attieksme mainītos. Kad man samērā nesen bija iespēja pārcelties uz Berlīni, bija draugi, kas nesaprata un brīnījās, cik man ir svarīga būšana šeit, Latvijā. Es negribu mūžīgā ciemiņa sajūtu. Es gribu būt saimniece.
