Santa Anča par divām svētām lietām
Brīvdienas pavadīju savos laukos Zemgales pusē. Augusts tur vienmēr ir īpašs, jo visapkārt pļauj labību. Zemgale taču ir Latvijas maizes klēts. Katru pēcpusdienu tu dzirdi kombaina dūkoņu, un tie jau vairs nav aizvēsturiski, aprūsējuši metāla milži, bet moderna tehnika, kura lauksaimniekam izmaksā tieši desmit reižu vairāk nekā smalks auto Rīgā.
Foto: no izdevniecības SANTA arhīva
Tekstā dzimst spārni tavam sapnim, un tad ir daudz vieglāk to īstenot.
Mums ar draudzeni katru augustu ir sapnis iekāpt kombainā un piedalīties graudu pļaušanā. Brīvdienās, pateicoties vietējā jaunā zemnieka Mārtiņa atsaucībai, mums tas izdevās. Un tas bija vareni. Tas ir tāds apliecinājums un emocijas, ar ko grūti samēroties. Jo vīri saulrietā pļauj maizi.
Lai arī tagad esam moderni, maizi ēdienreizēs samazinām, no glutēna baidāmies, tomēr, par spīti ēdiena modei, graudu pļaušanā ir absolūti vitāls spēks. Kamēr mēs pļausim maizi, mēs izdzīvosim. Kaut vai atceramies pavasara krīzes trakumu ar izpirktiem veikaliem – pamatinstinktiem ir nenovērtējams spēks. Tāpēc maize vienmēr būs svēta.
Un līdzīgi tas ir ar rakstītu vārdu, kuru pazīstu daudz labāk nekā lauksaimniecību. Kamēr mēs lasīsim, mēs sapņosim. Arī mirklī, kad lauksaimniekam Mārtiņam teicu, ka labības pļaušanā mani pārņem mazvērtības sajūta par, iespējams, sava darba vērtību, viņš godīgi atbildēja: «Bet cilvēkam taču ir divas smadzeņu puslodes, un arī otra ir svarīga.» Tā ir. Mirklī, kad tu lasi labi uzrakstītu tekstu, tu dod vaļu savai fantāzijai un radošumam. Tekstā dzimst spārni tavam sapnim, un tad ir daudz vieglāk to īstenot. Vismaz man tā ir viena no dzīves veiksmes formulām. Ļaut vaļu. Atrast ideju, kurai sekot. Un tas vienmēr sakņojas labā tekstā, jo tas izprovocē tavu prātu, tavas izjūtas.
Tagad ir tik viegli visu informāciju apgūt elektroniski, bet tā ir tikai informācija. Tavs ceļš, uz kuru tiekties, dzimst labā tekstā, labā grāmatā vai labā dzejolī, jo tā pēcgaršā līdzradītājs esi tu pats. Ne velti lielākais «mobilais operators» – «LMT» prezidents Juris Binde – intervijā ir teicis: «Tie, kas lasīs, vienmēr vadīs tos, kuri skatās tikai telefonā.» Absolūti nenoliedzu digitālo attīstību, tā padara mūs ātrākus, ietaupa laiku un iznīcina attālumus. Bet mums katram ir vajadzīgs savs mugurkauls, lai šajā ātrajā laikmetā izdzīvotu. Un mūs citu no cita atšķirs un īpašus darīs katra sapnis un katra darbs, kas šajā sapnī ieguldīts.
Pļausim maizi, lasīsim un sapņosim! Būs labi.
