Santa Anča: Mana vientulība ir mana greznība
Domāju, ja vairākiem cilvēkiem lūgtu raksturot Santu, mēs saņemtu pat pretējus aprakstus, jo viņa ir gan jautra ballētāja un rīko episkus notikumus draugiem, gan sirsnīgi uzmanīga sarunu biedre – no acīm nolasīs, ka tev salst, un tūlīt pat sameklēs jaku vai pat zābakus. Savukārt kāds viņu noteikti raksturos kā neempātisku un skarbu, varbūt pat nepieklājīgi tiešu. Santā ir ļoti siltā un arī tā asā daļa, ar kuru viņa sargā savu teritoriju.
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
Es saprotu teicienu – cilvēks piedzimst un aiziet viens. Jo dziļumā katram cilvēkam svarīgs ir tikai viņš pats.
Lielu plašumu aizņem viņas vientulības lauki, kuros, kā Santa pati saka, dzimst dzīves dzeja. Santa nenoliedzami ir mūsdienu leģenda. Ne jau katrs var izveidot divus veiksmīgus un sabiedrības atzītus biznesus. Izdevniecība Žurnāls Santa nesen nosvinēja 30 gadu jubileju, tajā mīt gandrīz 20 žurnālu. Tā ir milzīga platforma, kurā, fiziski nesatiekoties, bet mainot dzīves, satikušies daudzi cilvēki. Savukārt viesnīcā Villa Santa viņa īsteno savu mīlestību pret viesu uzņemšanu un atdevusi Latvijai pamestu stūrīti. Tomēr par Santas lielāko talantu uzskatu viņas intervijas. Ar viņu sarunās atveras arī tie, kas to nedara nekad. Un tā, manuprāt, ir Santas uguns īpašā maģija.
Ar Santu vienmēr viss ir drusku citādi nekā parasti.
Šim žurnālam Santa intervēja aktieri Igoru Šelegovski. Pēc vairākām tikšanās reizēm viņš meta izaicinājumu, ka arī pats gribētu intervēt Santu. Mēs apdomājām un teicām – lai iet! Mēģināsim runāt trijatā. Izrādījās, ka Igoram piemīt izcilas cilvēku novērošanas spējas, un saruna izdevās atklāta un sirsnīga. Rezultātā ir tapis šāds eksperiments, kad vienā numurā ir abpusējas intervijas. Baudiet šo žurnālistikas paradoksu!
Igors: – Kā tu šobrīd jūties?
Santa: – Apmaldījusies.
Igors: – Tiešām?!
– Tu netici? Tas ir labi! Tas nozīmē, ka labi turos. Bet, jā, esmu apmaldījusies. Redzi, ja pastāv kāds dzīves čeklists, tad esmu daudz ko izpildījusi. Bet jūtos vēl samērā jauna vai vismaz spēcīga, lai turpinātu, un rodas jautājums – ko un kā? Man ir izdevniecība, man ir viesnīca, bet – vai tā tiešām esmu pati? Pēdējos gados šis jautājums mani nodarbina. Man šķiet, ka tā ir globāla sajūta un daudzi cilvēki to piedzīvo. Tev it kā viss ir, lielākā daļa nevaram sūdzēties, jo jumts virs galvas ir, ēdiens ir, bet nesaproti, kurp iet, kā dzīvot. Pandēmija mūs ieveda vientulībā. Tad atnāca karš un iedeva sajūtu, ka līdzšinējā dzīve vispār tūlīt var beigties. Tāpēc ir šī nestabilitātes un nedrošības sajūta. Tas rada zināmu paniku – ko tu vēl gribētu piedzīvot pa īstam? Tie ir sarežģīti jautājumi. Tāpēc, Igor, jā, es esmu apmaldījusies. Sevī. Nevis dzīvē. Turklāt, ja tu jautātu – ko tad tu gribi? –, nevaru atbildēt. Nezinu, kurp ceļš aizvedīs.
