Sanitas Ločmeles stāsts. Sēdēt un bēdāties vai celties, iet un darīt. Vieglums ir izvēle

Cik labi, ka beidzot varu uzrakstīt par mazo Sanitiņu – tā savulaik viņu saucām, kad kopā strādājām, jo darbā bija divas Sanitas. Bērnībā brīdi bijām kaimiņienes, vēlāk mūsu ceļi krustojās ikdienā, kad dzīvojām pilsētā un Sanitas mamma Velta auklēja manu vecāko dēlu. Man vairākkārt sāpējusi sirds, uzzinot, cik grūti mazajai Sanitiņai klājas, lai gan zinu – satiekot savā ceļā bēdu, Sanita vispirms tai godīgi ieskatās acīs, bet tad paliek zem akmeņa un iet tālāk. Redzot Sanitas dzīves rūgtāko brīžu fotoattēlus, man pat ienācis prātā – vai lielās bēdās drīkst tik priecīgi smaidīt? Sanita saka tā: «Smaidīt drīkst un vajag vienmēr, kad vien var pasmaidīt.» 

Mamma slimību ilgi slēpa, bet mēs ar māsu Gunitu tolaik bijām jaunas, neko daudz nesapratām un domājām, ka mamma izveseļosies.

– Sanita, tu esi viens no gaišākajiem cilvēkiem, ko esmu satikusi. No kurienes tevī tāds vieglums? 
– Mana mamma Velta bija optimiste. Viņi ar tēti izšķīrās, un mamma audzināja mūs viena. Lai cik grūti gāja, viņa vienmēr atrada risinājumu. Tam, kas ārēji izskatās pēc viegluma, pamatā ir ļoti liels gribasspēks un mērķtiecība – tev pašai jāceļas, jādodas uz priekšu un jādara. Man nepatīk teikt – jāstrādā, jo tas skan pārāk smagnēji. Drīzāk jākustas – jāiet, jārunā, jāizdomā, ko tu gribi, tas jāatrod un jāpaņem. Man ļoti patika mammas attieksme pret naudu. Bijām tālu no turības, kā jau lielākā daļa cilvēku deviņdesmito gadu sākumā, bet mamma mums radīja pārliecību, ka visa pietiek un, ja vajadzēs ko vēl, – naudiņa būs. Man nekad nav bijusi sajūta, ka nav vai nebūs naudas. Naudiņa būs!

– Kā tu nonāci Zviedrijā? 
– Ieguvusi pedagoģisko izglītību Latvijas Universitātē, aizbraucu uz Zviedriju strādāt par auklīti un nodzīvoju tur trīs gadus.