Sanita Osipova: Biju viena pret tūkstošiem, un ne pret to inteliģentāko sabiedrības daļu
«Šovasar biju absolūti laimīga. Man nebija jāiet uz darbu! Saeima man uzdāvināja atvaļinājumu – tā bija zelta maliņa manai neievēlēšanai par Augstākās tiesas tiesnesi,» saka Sanita Osipova, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures zinātņu katedras profesore.
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Agija Vismane
Pieturzīmes
• Dzimusi 1968. gada 26. septembrī.
• Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures zinātņu katedras profesore.
• Bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja.
• Pēc Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru beigām kandidēja Augstākās tiesas tiesneša amatam, bet Saeima balsojumā 17. februārī viņas kandidatūru neapstiprināja. Tas radīja bažas par tiesneša amata neatkarību, jo Saeimas deputāti balsojumu pamatoja ar konkrētiem Satversmes tiesas pieņemtajiem spriedumiem un tiesneses paustajiem uzskatiem par dažādu ģimeņu aizstāvību.
• Precējusies, vīrs Guntars, dēli Pēteris un Rūdolfs.
Cilvēki uz ielas ir nākuši klāt un teikuši, ka viņi mani atbalstītu kā prezidenti. Un ir arī cilvēki, kas saka: «Jūs esat mana Vaira Vīķe-Freiberga!»
– Tiekamies mirkli pirms 14. Saeimas vēlēšanām, bet mūsu saruna pie lasītājām nonāks pēc vēlēšanām. Sakiet, kas pa šo nedēļu būs noticis?
– Ļoti ceru, ka visi konstruktīvie cilvēki būs devušies uz vēlēšanām, neļaujoties mirkļa vājumam, vēlmei sodīt esošos politiķus par to, ka bija kovids un Ukrainā ir karš. Šīs nav miera laika vēlēšanas. Tik smagā brīdī, kad jāmobilizē visi spēki, lai palīdzētu Ukrainai, ir jādomā par nācijas saliedēšanu godīgu un pieredzējušu politiķu vadībā. Mani pārsteidza, cik daudzos sarakstos starp pieteiktajiem deputātu kandidātiem dominēja bezdarbnieki, studenti, mājsaimnieces un pensionāri.
– Vai jūs kāda partija aicināja kandidēt 14. Saeimas vēlēšanās?
– Jā, vairākas, bet konkrētas nesaukšu. Bija arī pārsteigumi.
– Kāpēc negājāt?
– Esmu izsvērusi savas stiprās un vājās puses – zinu, ko varu vai nevaru darīt. Juristi savu viedokli argumentē ar faktiem, bet politiķi – ar vērtībām un emocijām, turklāt tiesību normas un profesionālā ētika atšķiras no politiskās ētikas. Tiesībās ir viena pareizā atbilde un netiek pieļautas atkāpes – ja pēc likuma un taisnības kādam kaut kas pienākas vai nepienākas, tad tā ir pat tad, ja sabiedrībai tas nepatīk.
