Sandra Kalniete: Es zinu, ko nozīmē gaidīt, kad atkal vedīs projām

Vēl arvien neesmu tikusi pāri tēva nāvei, bet pēc 24. februāra domāju – cik labi, ka mans tēvs ir mūžībā un viņam tas nav vēlreiz jāpārdzīvo.

24. februāris

«Līdzīgi kā tonakt, kad dega Rīgas pils, naktī pamodos un nez kāpēc paskatījos internetā. Gandrīz tūlīt pēc viņa runas ieraudzīju, ka Putins ir paziņojis par speciālo operāciju Ukrainā. Protams, tas bija neiedomājams satricinājums. Ar to ir grūti dzīvot, it īpaši tāpēc, ka Ukraina ir viena no tām valstīm, par kurām vienmēr esmu interesējusies, un jau kopš Krimas okupācijas bijusi viena no Ukrainas balsīm Eiropas Parlamentā. Daudzkārt esmu bijusi Ukrainā – arī Maidana pēdējā dienā, kad tika nogalināti cilvēki un Augstākajā Radā sāka pulcēties deputāti, kuri atstādināja Janukoviču. Ukrainas prezidents to ir novērtējis, 2019. gadā mani apbalvojot ar augstu savas valsts apbalvojumu – Kņazienes Olgas 1. šķiras ordeni. Tagad mēs ar vīru katru mēnesi ziedojam Ukrainas atbalstam ziedot.lv – mums ir uzlikts automātiskais maksājums –, tas ir vēl viens veids, kā varam palīdzēt. 

Ar karu mēs nerēķinājāmies, tas ir tiesa. Bet tas, ka Krievija pārtop par diktatūru – nevis tikai autokrātisku režīmu, bet diktatūru –, pēdējos gados bija ļoti skaidri redzams. Mums, Baltijas valstīm un Polijai, nebija nekādu ilūziju, kurp tas ved. Mēs visu laiku mēģinājām brīdināt Rietumvalstis, lai tās attopas no pārliecības, ka uzturēt labas kaimiņattiecības ir izdevīgi abām pusēm – gan tiem, kas pārdod enerģijas resursus, gan tiem, kas pērk. Politika, kuru kopš Padomju Savienības sabrukuma īstenoja Rietumi, tajā skaitā ASV, balstījās uz pieredzi, kāda bija izveidojusies attiecībās ar daudzām valstīm – viņiem no mums kaut ko vajag, mēs viņiem to piedāvājam: pārdodam vai dodam. Pretī iegūstot iespēju, pirmkārt, prasīt, lai tiktu ievērotas noteiktas likumdošanas normas, cilvēktiesības, un, otrkārt, paaugstināt labklājību tajā valstī.