Sandis Ratnieks: No pāra sarunas vajadzētu saknē izskaust tādus vārdus kā visu, vienmēr un nekad

Saruna ar
psihoterapijas speciālistu un teologu
SANDI RATNIEKU

No pāra sarunas vajadzētu saknē izskaust tādus vārdus kā visu, vienmēr un nekad. Vēl jāatceras, ka komunikācijas pamatprasme ir spēja klausīties. 

– Kāpēc tik daudziem pāriem ir jādodas uz terapiju, lai mācītos sarunāties?
– Mēs visi gribam mīlēt un tikt mīlēti, bet reizēm mīlestībai ir vajadzīga palīdzība, un tad pāru terapeits ienāk attiecībās kā starpnieks un satiksmes regulētājs. 
Mīlēt – tas nozīmē, ka man šis cilvēks ir svarīgs un es gribu darīt kaut ko, lai viņš justos labi un laimīgi. Iepazīt, saprast viņa vajadzības un rūpēties par otru – bet patiesi iepazīt otru var tikai sarunājoties. Taču komunikācijā daļa informācijas nesasniedz galamērķi vai tiek pārprasta. Svarīgi, kādā veidā kaut kas tiek teikts. Piemēram, ja es saku – mums vajadzētu iet pāru terapijā, otrs saka – ja tev ir problēmas, tu vari iet. Es varu saprast, ka kāds negrib iet uz terapiju, bet s­varīgi arī, kā mēs to pasakām. Tā ir tikai tava problēma – šis nav labs vēstījums. Ja tu saki, ka negribi risināt šādi, bet ierosini citu, tas der. Gribētos, lai ieteikums par pāra terapiju būtu kā profilakse, bet bieži tas iezīmē ilgstošas problēmas, kas ir ilgi ignorētas. Un aicinājums uz pāru terapiju nereti ir kā kontroljautājums, vai tev tas vispār ir svarīgi. 

– Pieņemts uzskatīt, ka attiecībās lielākie nerunātāji ir vīrieši. 
– Vīrieši arī ir emocionāli, un viņiem ir dziļa emocionālā pasaule, bet, ja runa ir par prasmi paust emocijas vārdos, tas tiešām labāk padodas sievietēm, lai gan arī tas ir individuāli. Taču gribu teikt – pat ja partneriem ir ļoti labas komunikācijas spējas (un viņi pat, iespējams, strādā tādās profesijās kā žurnālists, psihologs vai sociālais darbinieks, kur komunikācija ir viens no darba instrumentiem) – tā ne vienmēr ir garantija, ka attiecībās nebūs problēmu. 

– Kāpēc tā?
– Tāpēc, ka ir vieglāk runāt par dažādiem notikumiem, kas ir ārpus mums, – kritizēt, salīdzināt viedokļus, pašam paliekot novērotāja lomā, savukārt attiecību komunikācija notiek dziļākos līmeņos un mēs esam iesaistīti kā dalībnieki. Sarunā ienāk emocijas.