Sanda Dejus: Es vairāk esmu skumja nekā priecīga
Ja pamostoties vajag saņemt tādu kārtīgu dzīvesprieka un enerģijas devu visai dienai, Radio SWH jāklausās SANDA DEJUS. Viņa savā Instagram kontā pie bildes, kur vaiga sviedros raujas gumijniekos, ierakstījusi: «Kā man viņdien teica viens kolēģis: tu esi pašmāju sapnis par Ameriku – ne tev valodas, ne tev pupu, bet izsities Rīgā.» Meitene no Madonas. Absolūti patiesa, ļoti vienkārša un savas sāpes uz āru nerāda.
Foto: Agneta Jonele. Stils: Agija Vismane
Pieturzīmes
• Mācījusies Madonas Valsts ģimnāzijā, pēc tam Vidzemes Augstskolas sabiedrisko attiecību studiju programmā.
• Precējusies, vīrs Raivis Dejus, meita Dārta (5).
• Ētera balss Radio SWH rīta šovā Tik Tik Tik.
• TV raidījumu un pasākumu vadītāja.
• Radošās apvienības Spiediens aktrise, ar improvizācijas mākslu nodarbojas jau 19 gadu.
• 34 gadus veca.
• Dzīvē vislabāk patīk gulēt, ēst un mīļoties.
Es labāk izvēlos būt naiva nekā iesaistīties kaut kādās manipulācijās, domājot, ko es ar to varētu panākt.
– Tu vienmēr uzsver, ka esi meitene no laukiem.
– Esmu absolūta meitene no laukiem, un tas visvairāk parādās attieksmē pret darbu – man ir baigā atbildības sajūta. Tāpēc cilvēki no laukiem var visu ko izdarīt. Kamēr bija skola, dzīvoju Madonā, bet, kā sākās brīvlaiks, – pie vecmāmiņas. Iedomājies – viņa bija skolas direktore, ar trim bērniem, saimniecību, un ar visu tika galā. Tolaik neviens nerunāja par veģetatīvo distoniju vai izdegšanu. Laukos bija tā – ja zaļumballē biji notriecies ar draugiem un nākamajā dienā gaidīja siena pļava, tad tā siena pļava bija neatkarīgi no tā, kā tu no rīta juties. Vecmāmiņa, tāpat kā vectētiņš, man ir absolūti supermīļi. Vectētiņš bija agronoms, vietējais teātra mākslinieks.
– Tu jau arī sapņoji kļūt par aktrisi.
– Es būtu bijusi ļoti laba aktrise, bet neiestājos. Pat nemēģināju. Toreiz Gints Andžāns, ar kuru bijām klasesbiedri, teica – braucam! Taču es nebūtu pārdzīvojusi, ja mani nepaņemtu. No vienas puses, pat priecājos, ka nepataisīju teātri par savu darbavietu, līdz ar to tas man joprojām ir mākslas templis. Man ir grāmatas par Antru Liedskalniņu, par Hariju Liepiņu, Eduardu Pāvulu, Edgaru Liepiņu… Oļģerts Dunkers un režija, un kā tapušas filmas… Nesen izlasīju Ulda Pūcīša dienasgrāmatu. Es to visu lasu un baudu. Bet, ja tas kļūst par ikdienu, tad, protams, zaudē to spožumu.
