Rūta un Lauris Reiniki: Kad Rūta skumst, tad ļoti skumst! 1
Nezinu, kā LAURIS REINIKS to panāk, bet viņa klātbūtnē ik pa laikam ir jāsmejas. Laura un viņa māsas RŪTAS REINIKAS-PREISAS attiecības vienmēr šķitušas apskaužami labas, bet nu viņus vēl vairāk satuvinājis sirsnīgais lācīša Ričija Rū projekts – Rūta to apčubina, viņu vecmāmiņa Veronika sarakstījusi dzejoļus, bet Lauris pirmoreiz mūžā komponē bērnu dziesmiņas.
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Agija Vismane
Todien Lauris bija tikko atgriezies no Amerikas, bet Rūta uzticējusi kādam paauklēt savu mazo Ričardu, un mēs trijatā tiekamies viesnīcas Latvija bārā. Lauris ieskrien ar nokavēšanos un pa ceļam pasūta latte kafiju. Kad bārmenis pēc brīža to atnes, putās ir nevis ierastā sirsniņa, bet uzraksts: Skrienu, skrienu vēl! Nuja, kurš gan Latvijā neatpazīst Lauri Reiniku!
Lauris: Man arī ir tādi brīži, kad jūtos sevi izdedzinājis, tukšs un bezvērtīgs. Tad ir jāaizbrauc.
Uzzinu, ka Rūtas izdomātajam Ričijam Rū klājas ļoti labi – interaktīvā grāmatiņa, kura ar QR kodiem asprātīgi noved pie līdzi dziedamām dziesmām, turas grāmatu topu pirmajās vietās, lācis Ričijs tiek aicināts uz bērnu dzimšanas dienām, un tapusi arī lāča mīļmanta. Decembrī iecerētie koncerti ierobežojumu dēļ gan pārcelti uz pavasari, bet tas nekas – tikmēr izaugs jauni klausītāji.
– Lauri, kāda tev ir sajūta, tādam pieaugušam vīram dziedot un komponējot bērnu dziesmiņas?
LAURIS: Ja Rūta nebūtu izprovocējusi, es nekad mūžā neiedomātos rakstīt bērnu dziesmas! Man patīk tā Rūtas ideja un izraktie vecmāmiņas dzejoļi – Ričards netīšām izgāza no grāmatplaukta viņas grāmatiņu, kas iznākusi pirms 19 gadiem. Teicu Rūtai: es taču nemāku rakstīt bērnu dziesmas! Viņa atbildēja: raksti, kā tu raksti, bērniem tāpat patīk. Jo bērni no laika gala ir fanojuši par manām dziesmām, kuras nemaz nebija bērnu dziesmas.
Rūta man atsūtīja dzejolīšus, un pirmā bija Muša Kuša, kas tagad ir superhits. Ieklimperēju telefonā pirmo versiju un teicu, lai uzliek to Ričardam – ja viņš klausīsies ilgāk par 30 sekundēm, tad turpināšu. Viņa atraksta – Ričards klausās un visu laiku prasa vēl. Tas man deva zaļo gaismu.
Atklāju, ka bērnu dziesmas varu komponēt tikai no rītiem, un man bija rituāls: no rīta celties, izdzert kafiju, nopīpēt cigareti un iet skatīties tās lapas, ko Rūta atsūtījusi, – ko es šodien jūtu? Vai par mušu vai par vardēm, vai neko? Ja es būtu bērns, ko man būtu viegli dziedāt? Bērnu dziesmām jābūt viegli dziedamām. Tikai vienu dziesmu Rūta atmeta atpakaļ, jo tā neizklausoties pēc bērnu dziesmas: Kurmja pārsteigums. Pirmajā brīdī es apvainojos, bet pēc tam uzrakstīju daudz labāku versiju.
