Rūta un Kaspars Dvinski: Tagad runājot ir kamols kaklā…

Svētki

KASPARS: Man Jāņi visvairāk saistās ar vecmammu Broņu. Tas ir īpašs process, kas sākas ar došanos ceļā. Man patīk jau diena pirms Līgosvētkiem, kad vecmamma domā, ko ēdīsim, plāno, kas kuram jādara. Mana lielā vājība ir Jāņu siers – gribētos to ēst visu gadu. Dažreiz pat ziemā lielveikalā nopērku ķimeņu sieru. 

Zinu cilvēkus, kas skatās skeptiski, uzsverot, ka kristīgais un pagāniskais nav jaucams.

RŪTA: Pagājušogad Jāņos pie Broņas bijām mēs, mani vecāki, mammas brāļa ģimene, draugi, kaimiņi. Nācām kā jāņabērni katrs no savas puses, sadziedājāmies, likām galdā cienastu. Līgodienā es jau pamostos ar svētku sajūtu. Riktēšanās un taisīšanās vakaram ir daļa no svētkiem – vīri liek ugunskuru, meitas klāj galdus, grezno ar ziedu kompozīcijām, pin vainagus, skan mūzika, kāds uzdzied. Galvenais svētku nosacījums – lai man ir pašas pīts ziedu vainags, sapinu tos arī abām meitām. Vainagus pinu ļoti ātri – tā kā daudzus gadus dejoju tautasdeju ansamblī, esmu sapinusi, kā pašai šķiet, simtiem tūkstošiem vainagu. Vēl svarīgi, lai ir apvilktas svētku drānas – pagājušajā gadā arī mazajām meitenēm bija tautastērps. Mums ar Kasparu pērnā gada Jāņu nakts pie Broņas noslēdzās ar supošanu ezerā, kas gan nebija prātīgākā doma…