Rokeris Jānis Buķelis: Sievai nācies daudz ciest mana bohēmiskā dzīvesveida dēļ
«Dzīve ir jādzīvo. Un tieši šajā brīdī,» saka Kuldīgas ugunsdzēsējs un rokdziedātājs Jānis Buķelis. Viņš ir izgājis cauri ugunij un ūdenim gan darbā, gan attiecībās. Ar Jāņa atnākšanu Līvi atdzima kā fēnikss no pelniem.
Foto: LETA
Uzaugu kā nezāle
«Esmu īsts lauku puika,» savu aizraujošo dzīves stāstu iesāk Jānis Buķelis. «Dzimis Kuldīgā, bērnību pavadījis mazā miestiņā Vilgālē, bet no 1992. gada dzīvoju Skrundā. Man bija standarta padomju bērnība. Esmu uzaudzis labā ģimenē, padomju laika un 90. gadu nosacītā pārticībā (smejas), kad baltmaizi pārlēja ar kečupu un pankūkas cepa ar ūdeni, nevis pienu. Man ir vecākas māsas Inese un Liene, abas viņas ļoti mīlu. Mamma strādāja sovhozā par agronomi, tēvs bija mežsargs. Esmu palīdzējis tētim stādīt mežus. Viegli nebija. Karstums un dunduri šo darbu padarīja gandrīz nepanesamu. Esmu arī dastojis (augošu koku uzmērīšana – aut.) kokus. Uzskaitīdams iepazinu tos gan pēc sugām, gan pēc vērtības. Vilgālē ir fantastisks ezers. Daudz laika bērnībā pavadīju pie ezera – peldējos, makšķerēju, spēlēju hokeju. Man no bērnības ir vajadzīgs adrenalīns, ko saņemu gan ugunsdzēsēja profesijā, gan dziedot uz skatuves. Pārmaiņu laikā, kad saimniecības juka un bruka, ģimene pārcēlās uz vecvecāku mājām Skrundas pusē. Mājas atrodas patālu no Skrundas, tāpēc vidusskolas laikā dzīvoju internātā. Jau skolā vēlējos kļūt par ugunsdzēsēju. Redzēju, kā ugunsdzēsēji strādā, un padomāju – ā, šitā es arī varētu! Tas ir labs, cilvēkiem noderīgs darbs. Man vienmēr paticis palīdzēt citiem. Tieši vecāki man ir mācījuši palīdzēt citiem un to es mācu arī saviem bērniem. Grupai Līvi ir dziesma Nezāles neiznīkst. Arī es esmu audzis kā nezāle, pats par sevi. Kad pārcēlāmies uz Skrundu, man nācās pašam par sevi pastāvēt, parūpēties. Tas ir atstājis iespaidu uz dzīvi.
