Rīdziniece, kura rada parfimērijas pasaules šedevrus. Ambiciozā Irina Burlakova
Šai rīdziniecei ir noslēpums. Irina Burlakova ir kā neparasts nišas aromāts. Viņā sadzīvo it kā nesavienojamas īpašības – mierīga un maiga, vienlaikus dzelžaini disciplinēta, mērķtiecīga un dinamiska. Ambicioza, bet pacietīga un pieticīga. Nopietna un liderīgi jautra. Tas viss Irinai ir palīdzējis piepildīt sapni. Daudzas Rīgas meitenes fantazē par noslēpumaino parfimērijas pasauli, bet Irinai tas ir izdevies. Turklāt visaugstākajā līmenī.
Foto: Marija Celapina. Stils: Laila Trilopa
– Esat dzīvojusi Parīzē, Ņujorkā, tagad ieradāties no Honkongas, lai piedalītos Frassai – Argentīnas nišas aromātu, ko radījāt, – prezentācijā. Bet esat taču rīdziniece, vai ne?
– Jā, esmu Rīgas centra meitene. Ar zelta medaļu pabeidzu 40. vidusskolu. Tajā mans tētis pasniedza fiziku, mamma bija sākumskolas skolotāja. Fizika mani īsti neaizrāva, ķīmiju gan uzreiz iemīlēju. Domāju, ka studēšu medicīnu.
– Arī es skolu beidzu deviņdesmitajos – internets bija retums, mācīties uz ārzemēm brauca vien daži bagātu vecāku bērni. Apbrīnoju drosmi sapņot tik lielu sapni – kļūt par parfimēri.
– 12. klasi pabeidzu 1997. gadā, un, lai gan informācijas bija maz, man bija skaidrs, ka ir tikai viena profesija, kuru no sirds vēlos darīt.
Mūsu vēstures skolotājs bija drīzāk filozofs, nevis vēsturnieks. Šķiet, 10. klasē viņš uzdeva mums sagatavot projektu par brīvi izvēlētu tēmu. Izdomāju, ka pētīšu smaržu izcelsmi. Aizgāju uz Nacionālo bibliotēku un sāku rakties. Uzgāju informāciju, ka Versaļā ir parfimēru skola. Nezin kāpēc norakstīju adresi. Jau mācoties 12. klasē, nosūtīju tai vēstuli. Kā atbildi saņēmu studiju katalogu. Uzzināju, ka tur nevarēs mācīties uzreiz pēc vidusskolas, nepieciešams bakalaura grāds.
Tuvojoties gala eksāmeniem vidusskolā, pieteicos dažādās universitātēs, caur vēstniecībām kārtoju eksāmenus. Mani aicināja uz vairākām, bet ģimenei nebija iespēju apmaksāt dzīvošanu ASV vai Kanādā. Arī Parīze šķita pārāk dārga, izvēlējos studēt Strasbūrā.
Strasbūrā ierados ar autobusu. Man līdzi bija čemodāns, tēta dāvinātā ģitāra un, mūsdienu naudā rēķinot, ap simt eiro. Ar vēstuli, ka esmu uzņemta augstskolā, devos uz telefongrāmatā atrasto kopmītņu adresi un jautāju: vai, lūdzu, man varētu piešķirt istabiņu? Viņi skatījās platām acīm un teica, ka tas nav iespējams, jo es taču vēl neesmu oficiāli uzņemta augstskolā, mācību līgums nav noslēgts. Turklāt istabas rezervē ilgu laiku iepriekš. Bet laikam jau mana sejas izteiksme bija tāda, ka viņiem kļuva manis žēl. Mani ielaida kopmītnēs uz desmit dienām – līdz mācību gada sākumam. Pa šo laiku izdevās atrast room for service, tas ir, ģimeni, kas piedāvāja istabu, ja palīdzēšu ar mājas darbiem. Pieskatīju bērnus, uzkopu māju, reizēm gatavoju ēdienu.
