Režisors Regnārs Vaivars: Nemaz netaisījos viņu tik ļoti mīlēt

Gribēju jau rakstīt «atkal sacēlis vētru», bet tad padomāju, ka nekādas vētras sacelšanas jau patiesībā nemaz īsti nav. Regnārs nav Ozijs Osborns, kurš uz skatuves nokož sikspārņiem galvu. Nē, lūk, viņš sēž man pretī, klēpī turēdams savu septiņus mēnešus veco dēlu Zemgu. Kaķene visu laiku mēģina uzkāpt uz galda. Tepat blakus arī Regnāra sieva aktrise Madara Botmane, dzeram minerālūdeni no viņu kāzu glāzēm. Pienāk sunene Nikaragva – labestības iemiesojums. 
Regnārs runā lēni un mierīgi. 

– Ar savu jaunāko iestudējumu, šķiet, esi uzspridzinājis teātru telpu. Skatītājiem pēc izrādes jādzer validols?
– Sākotnēji teātrim piedāvāju citu savu lugu – par manu mammu un viņas tēviem, tēvu un patēvu, no kuriem viens bija komunists, otrs leģionārs. Tomēr tika nolemts to pietaupīt nākamajai sezonai. 

Šīs izrādes doma ir tāda – ir Dievs, un Dievam ir bērns. Bet Dieva bērns vienmēr ir cilvēks, sauc viņu, kādā vārdā gribi. Un cilvēks prasa savam tēvam Dievam: klau, nu dalām visu uz pusēm? Un Dievs atbild: par kādiem nopelniem – protams, ne! Tad cilvēciņš nolemj: «Nu es tev parādīšu!» – un aiziet pasaulē parādīt. Un notiek tas, kas notiek, jo cilvēciņš nav Dievs, lai arī kā viņš to gribētu.  

Iestudējumu veidoju kā video un mūsdienu mūzikas performanci vai dievkalpojumu – aizlūgumu par, pirmkārt, Ukrainas, Izraēlas, Palestīnas mierīgajiem iedzīvotājiem, otrkārt, arī par karojošajiem iedzīvotājiem. Pats karā neesmu bijis, varu skatīties un lasīt, cik daudz gribu, bet nezinu, kā cilvēki tad jūtas. Man liekas – neiedomājami šausmīgi. Nekādā veidā briesmīgo nevēlējos ne paspilgtināt, ne izspēlēt skaistākā valodā vai ko notušēt. Radās doma šo stāstu pasniegt bezkaislīgi, kas nozīmē – aktieri runā bez intonācijas. Bet uz lielās skatuves nevar visu izrādi runāt bezkaislīgi – jāliek kaut kas klāt, tāpēc radās ideja izmantot videokameras, ko nekad agrāk teātrī neesmu darījis. Uzskatu, ka videoekrāns – tas ir teātra vājums, kas parāda, cik teātris ir aprobežots. Teātra spēks ir tajā, kas notiek šajā brīdī un nekad vairs pēc tam. Bet šoreiz man vajadzēja ekrānus, lai varētu spēlēties ar tuvplāniem.

Lieta tāda, ka daudzi skatītāji zālē, tāpat kā dzīvē, grib būt svētāki par pašu svēto tēvu. 

– Teātra mājaslapā skatītāju komentāri par izrādi ir nesaudzīgi, piemēram: «Ja gribat sabojāt vakaru, ejiet!» Vai gaidīji tādu reakciju? Un vai tā tevi aizvaino?
– Negaidīju un jūtos diezgan nepatīkami. Tas atmet divdesmit piecus gadus senā pagātnē, kad Jaunajā Rīgas teātrī bija skandāls ap manu pirmo izrādi Salome. Arī toreiz nevēlējos kādu šokēt vai tracināt, izrādi veidoju tā, kā es redzu pasauli. Laikam pa šiem divdesmit pieciem gadiem nekas daudz nav mainījies. Protams, pirmajā mirklī šādas atsauksmes, izteikumi par to, ka «izrādi vajadzētu aizliegt», aizvaino. Ja cilvēks vēlas izteikt savu ­diskomfortu par publisku maksas pasākumu, ja viņam šķiet svarīgi paust savu viedokli, tam vajadzīgs pamatojums. Kaut kas gudrs jāpasaka. Skatoties izrādi, rodas jocīga sajūta, ko nesaproti un iztulko tā – nē, man šī sajūta nepatīk, esmu labs cilvēks, kāpēc mani tajā visā sūc iekšā? Skatīšos no malas! Kāpēc runāt par karu Ukrainā, Izraēlā un Palestīnā, turklāt tādā līdzību valodā?

– Ļaunums, kā atainots izrādē, ir ne tikai Izraēlā, Palestīnā vai Ukrainā. Noteiktās situācijās daudzi no mums to var atpazīt arī sevī.
– Atbildēšu netieši – mācītajiem mana izrāde patīk. Dažiem pat ļoti patīk. Bet lieta tāda, ka daudzi skatītāji zālē, tāpat kā dzīvē, grib būt svētāki par pašu svēto tēvu.