Režisors Regnārs Vaivars: Apzinos, ka izklausos pēc Skalbes Baltā kaķīša, bet es tiešām vēlos darīt labu

Esam pazīstami, bet neesam tikušies septiņpadsmit gadus. Stāvu Dailes teātrī, kad man aiz muguras atskan tā pati balss, ko pirmoreiz izdzirdēju kādā drēgnā aprīļa rītā: «Čau!» Šī ir silta atkalredzēšanās.

Cilvēkiem ir kauns no vientulības. Viņiem šķiet, citi nodomās, ka viņi ir zaudētāji. Un cilvēkiem ir ļoti svarīgi, ko par viņiem nodomās.

– Kas būtu tas, kas man par tevi ir jāzina?
– Esmu kļuvis daudz atvērtāks pret pasauli. Lai kas notiktu, nevainoju pasauli nevienā situācijā, jo esmu absolūti pārliecināts, ka viss atkarīgs tikai no manis.

– Man palikusi prātā sena intervija, kurā tu teici: «Esmu guvis vairāk no gājiena cauri Parīzei nekā no visas sezonas izrādēm Latvijā.» Vai tagad piekrīti šim apgalvojumam?
– Noteikti ne. Pēdējā laikā bieži eju uz teātri, jo tur ir ērti domāt par sevi un savām izrādēm. Esot jebkur, es domāju par sevi, un nosacītā Parīze nav tik ļoti nepieciešama.

– Pēdējo gadu laikā vairākkārt esi atzinis, ka jebkuru izrādi veido sev.
– Bet vai citādi var būt? Pirms diviem gadiem, kad nekas tāds te nebija noticis, ļoti gribējās runāt par indivīdu un valsti. Par to, ka krīzes apstākļos vienīgais, uz ko cilvēks var paļauties, ir draugi.

– Vai piekrīti tam, ka labāk simt draugu nekā simt rubļu?
– Simt draugi – tas nav reāli.

– Cik tev ir reāli?
– Man – viens. Divus vienlaikus es nevaru pavilkt, tik ļoti es nespēju tērēties citu dēļ.

– Sieviete var būt draugs?
– Ja tu viņu mīli, tad jā.

– Ārpus pāra attiecībām?
– Saproti, draugi ir nosaukums. Ja nepiešķir nosaukumus, tad var.