Režisors Alvis Hermanis: Par dzimumu vienlīdzību runā tikai neizglītoti cilvēki, jo dabā tas nav iespējams 1

Mēs tiekamies laikā, kad JRT uz divām nedēļām atcēlis izrādes, – vienam no aktieriem atklājies vīruss. Alvis iznāk Tabakas fabrikas aktieru ieejas durvīs un iesmaida par manu sejas vairogu – to jau vajagot veikalā, nevis intervijā. Tomēr viņš atzīst, ka sociālās distancēšanās reglamentam pakļaujas un arī dara visu, ko liek speciālisti. 
Runā viņš kā allaž – valdzinoši klusināti. It kā sargātu kāda līdzās dusošā miegu.

– Tikko teicāt, ka pasaule kļuvusi reglamentētāka arī cilvēku savstarpējo attiecību līmenī. Manuprāt, arī apjukusi. 
– Arvien vairāk dzīvojam pēc instrukcijām, arvien stingrāki kļūst uzvedības noteikumi kopumā. Arī Rīgā tas stipri jūtams. Mūsu dzīve šobrīd ir iekārtota tā, lai, pasarg Dievs, kaut kas nenotiek. Kad pirms 15 gadiem lielu daļu radošās dzīves pārcēlu uz Vāciju, biju ļoti izbrīnīts, cik lielā mērā vācu sabiedrība dzīvo kā zaldātiņi. Un tagad man jāsaka – Rīga ir tāda pati, nav atšķirības. Tas notika ļoti strauji, arī par to ir mūsu kino. Par to, kā ir dzīvot šajā būrītī.

Tie, kas visas kārtis liek uz karjeru, beigās tik un tā nonāk pie sasistas siles. 

Šī ir pasaule, kas pakļauta pensionāru, sieviešu un bērnu interesēm. Šī dzīve, kas tagad tiek būvēta, vīriešiem ir ļoti, ļoti pretdabiska – vīrieši, bez šaubām, pakļaujas un piekrītoši ir padevušies. Bet vīrieša dabai šāda lietu kārtība, manuprāt, ir totāli traumējoša. Tas ir tāpat kā zooloģiskajā dārzā – zvēriņi ielikti būros, viņu instinkti nomērdēti un pēc dažiem gadiem viņi vairs tikai pusdzīvi eksistē. Apmēram tā vīrieša dzimums jūtas mūsdienu pasaulē. Ja gribu kaut ko uzzināt par īstu dzīvi, tādu garšīgu, pilnasinīgu, tad man jālasa grāmatas, kas sarakstītas pirms simts gadiem, un vismaz savā iztēlē varu turp pārcelties. Bet mūsu pašu dzīve aiz loga šobrīd ir iekārtota remdena – nekas pilnasinīgs te nevar un nedrīkst notikt. 

– Varbūt tad jābrauc uz Krieviju? Varbūt tur ir tā īstā dzīve? Ārpus Maskavas, protams…