Režisore Laura Groza: Nešaustu sevi par to, ka nemīlu visus cilvēkus
Režisores Lauras Grozas izrādes aicina sarunāties – nekas nav viennozīmīgi skaidrs, pašsaprotams, neapstrīdams. Arī pašlaik Laura veido jaunas formas izrādi, iestudējot dzejnieces Annas Auziņas debijas darbu prozā Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata. Izrāde jautās arī pēc citu sieviešu balsīm. Tā viņa arī pati skatās uz dzīvi, vienmēr sev pārjautājot – kā patiešām ir?
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Man nav tuva latviešu dzīvesziņa, kas, piemēram, ietver ideju par to, ka šodienas priecāšanās var novest pie lielām bēdām rīt.
1.
Nebaidos no realitātes, bet uztraucos par laiku, kas aizrit.
Es nedzīvoju ne pandēmijā, ne karā – es dzīvoju savu dzīvi, apzinoties, ka varu nomirt jebkuru dienu. Ar šo atziņu es nekoķetēju, jo nāvei esmu bijusi tuvu klāt. Pēc šīs pieredzes es dāvinu dzīvi sev un visiem, kam varu. Ceļos un daru. Man ir problēma ar ko citu: ir grūti dzīvot nekvalitatīvu dzīvi – diemžēl pandēmija to uzspieda un bezjēdzīgais karš turpina. Skumji, ka nebija pat starpbrīža starp pirmo un otro cēlienu. Bet tieši tāpēc es turos pie foršas dzīves. Daru savu darbu un atsaucos visu veidu palīgā, cik varu.
2.
Mākslas pasaule māca domāt likumsakarībās.
Māksla liek domāt asociatīvi, tā iedod apjēgu par cēloņsakarību likumu. Tāpēc māksla turpina cilvēku dzīvi ietekmēt ne tikai šodienas, bet arī nākotnes ietvaros.
Kultūras pasaules apstādināšana uz diviem gadiem bija genocīds pret kultūru un mākslu. Saprotu apjukumu un meklējumus, saskaroties ar jaunu pieredzi. Mēs mācāmies, pasaule mācās. Vienīgi skumji, ka, manuprāt, kultūrai tāpēc ir nodarīti daži neatgriezeniski bojājumi. Vienlaikus ļoti ceru, ka man nav taisnība.
3.
Teātris mani ir priecējis un glābis, devis jēgu un aizvedis visdažādākajās sfērās.
Teātris man ir kā partneris, kā liktenīga mīlestība. Visvairāk mani tajā fascinē, kā no nekā rodas kas liels un piepildīts. Tas ir fascinējoši un ļoti, ļoti skaisti.
