Rēzija Kalniņa: Esmu kā naktstaurenis bieži situsies pret spuldzi
Mēs iepazināmies ļoti savādos apstākļos Māras Upmanes-Holšteines dārzā, kuru tovakar izgaismoja lampiņu virtenes un sveces. Es noskūpstīju Rēzijas roku, pacēlu galvu un zem melnās platmales ieraudzīju siltas, jautājošas acis. «Kas tu esi?» viņa vaicāja. Pāris nedēļu vēlāk mēs atkal tiekamies. Šoreiz ir mana kārta jautāt.
Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Signe Sproga
Rēzijai Kalniņai piemīt spēja pateikt to, kas ir mīlestība. Viņa to zina, jo pazīst arī sāpes. Vēlāk viņa man sacīs: «Esmu kā naktstaurenis bieži situsies pret spuldzi, domājot, ka tā ir tā lielā gaisma.» Bet tagad viņa ir gaismā. Un mīlestībā. Beidzot.
– Es palūgšu tevi iedomāties, ka esmu citplanētietis, kurš nonācis uz Zemes. Esmu paguvis apgūt dažas lietas. Zinu, kas ir stikls, kas ir tēja un telefons. Bet es joprojām nezinu, kas ir sieviete. Vai vari man paskaidrot?
– Tu kā citplanētietis zini, kas ir bērns?
No ārkārtīgi dziļām un lielām sāpēm, no fiziskām, garīgām un emocionālām sāpēm un izmantošanas visbeidzot esmu tikusi līdz mieram.
– Nē, arī to es nezinu.
– Labi. Atceries grāmatu Smaragda pilsētas burvis? Lauva pie burvja gāja izlūgties drosmi. Dzelzs malkas cirtējs vēlējās sirdi, lai spētu mīlēt. Un atklājās, ka lielais, baisais burvis patiesībā ir tikai veidols, kurā sēž mazs cilvēkbērns, kas pats ir nobijies no tā, ka nenoticēs, ka viņš ir gana spēcīgs. Kāpēc es tev to stāstu? Katra sieviete ir tā mazā meitene. Ja, skatoties uz sievieti, tu proti ieraudzīt šo mazo meitenīti aiz visiem pīļu knābjiem, injekcijām, mučī gučī ārprātiņiem un visādām manifestācijām, tostarp feministiskām, tu vari atminēt sievieti.
