Rencēnu līdumnieki – ciemojamies lauku idillē pie Valmieras Drāmas teātra aktieru pāra

Iebraucot Ievas un Krišjāņa lauku sētā, ir sajūta, ka viņi te dzīvo jau sen un diendienā – viss sakopts, ogu krūmi līkst no pārbagātības, vagās lekni saauguši tupeņi, ābeles sola lielu ražu, bet flokšiem nav miltrasas. Te viss liecina par nemitīgu cilvēku klātbūtni, katrs sīkums – par rūpīgiem saimniekiem. Nezinātājs nepateiktu, ka pirms septiņiem gadiem šeit bija čūskulājs ar gigantiskām balandām un veciem satrunējušiem celmiem. Tos Krišjānis pats izcēlis ar visām saknēm un nolīdis līdumu, kur tagad ir mauriņš un puķu dobes.

Kā māja aktierus atrada

Mēdz teikt, ka mājas pašas atrod īstos saimniekus un var gadiem skrullēt sludinājumus, tā arī neatrodot savējo. Māja Krišjāni un Ievu atrada teātrī. Proti, tur bija pieejama Valmieras pilsētas reklāmas avīzīte. «Aiz gara laika pašķirstīju avīzi un skatos – sludinājums: «Pārdod māju 20 km no Valmieras,» – un klāt telefona numurs. Rādu Krišjānim, un braucam lūkot,» notikumus pirms septiņām teātra sezonām atceras Ieva.

«Tas, ka vajag savus laukus, mums vienmēr bijis skaidrs. Vajag, lai dvēsele ieelpo, lai ir vieta, kur uzkrāt spēkus.»

«Māju braucām skatīties vasarā. Viss smaržoja, putni dziedāja, un mēs emocionāli pieņēmām lēmumu, ka pērkam šo māju, lai arī pašu māju un citas ēkas aiz balandām un krūmiem knapi varēja saredzēt. Lēmums nelika vilties! Padomju laikos šajā mājā bija dzīvojušas divas māsas ar brāli, nodarbojušies ar lauksaimniecību. Gods kam gods – saimniekojuši ar cieņu un no sirds. Iztīrot dārzu, atklājās daudz ogulāju, ābeļu, arī pati māja nebija nolaista. Palikt pa nakti pirmo reizi nebija nedz bailīgi, nedz nepatīkami – tāda sajūta, ka te jau sen dzīvots. Citi teiktu – mājai ir laba aura. Paliksim mēs arī pie šā formulējuma.»