Reinis Rubenis: Ātrie kredīti ir neētisks un amorāls bizness
Piecus gadus un četrus mēnešus REINIS RUBENIS bija Latvijā lielākās bankas – Swedbank Latvija – vadītājs. 2019. gadā šajā amatā viņš tika apstiprināts uz vēl pieciem gadiem, tomēr aizvadītā gada decembrī paziņoja, ka amatu atstāj. Ir sācies jauns posms, un Reinis jau zina, kādi būs viņa nākamie profesionālie soļi.
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• Janvāra sākumā nosvinējis savu 43. dzimšanas dienu.
• Studējis Stokholmas Ekonomikas augstskolā Rīgā, maģistra grāds starptautiskajā biznesā un ekonomikā.
• Stratēģiju un vadību apguvis Londonas Biznesa skolā.
• Studējis teoloģiju Latvijas Universitātē.
• Filozofijas zinātņu doktora rakstnieka Andra Rubeņa un filozofes profesores Māras Rubenes dēls.
• Precējies, divu meitu – Grētas un Stellas – tēvs.
• Skolas laikā trenējies peldēšanā, pirms pāris gadiem 8 minūtēs un 49 sekundēs pārpeldējis Daugavu.
• Noskrējis 26 maratonus, katru no tiem veltot sev īpašam cilvēkam, arī tēvam un meitām. Simto maratonu Reinis plānojis veltīt sievai Lindai.
Zinu savas kļūdas, un tas liek nākotnē būt daudz uzmanīgākam un pazemīgākam.
Mūsu saruna notiek janvāra sākumā, un ir jau nolemts, ka pēc dažām dienām Reinis kopā ar ģimeni dosies uz savu jauno mītnes vietu, kā pats saka – «uz citu kultūras un reliģisko telpu». Ne viss notiek tieši tā, kā plānots, pasaule novibrē, lidojums tiek pārcelts. Taču šobrīd viņš jau ir pārcēlies uz Kazahstānu un uzsācis darbu ForteBank – Reinis Rubenis ir šīs bankas vadītājs.
– Pēc četrpadsmit gadiem Swedbank runāt par to pagātnes formā vēl jāmācās?
– Ziemassvētku vēstulē darbiniekiem rakstīju, ka esmu patiesi laimīgs – tās sirsnības un pateicības dēļ, ko saņēmu no viņiem. Man izdevies piedzīvot kaut ko ļoti skaistu, un, kā zinām, skaistums mēdz būt sāpīgs, kaut kāda perioda beigas vienmēr ir arī sāpīgas. Mīlestība ir abpusēja. Esmu bijis šeit ilgi, tāpēc tās ir milzīgas pārmaiņas. Bet, kā saka, jāzina, kad laiks doties prom no ballītes. Atvadu runā kolēģiem citēju Gēti: «Vienīgais, ko tu aiz sevis vari atstāt, ir vai nu saknes, vai spārni.» No šā posma mēs katrs – gan es, gan bijušie kolēģi, gan organizācija – varam ko paņemt līdzi un translēt tālāk. Jo šie spārni – atstātais mantojums – prasa no jauna saprast, ar iztēli, ar prātu, un tajā ir cerība. Un dzīvot taču ir ne tikai atstāt pēdas, bet cerēt uz turpinājumu tam, ar ko esi bijis.
