Rakstniece Dafne di Morjē – sieviete, kura vēlējās būt vīrietis

Viņas slepenā privātā dzīve ieplūda tikpat krāšņos psiholoģiskos stāstos, padarot par vienu no spožākajām 20. gadsimta britu rakstniecēm.
Arī rakstnieces dzīvesstāts izgaismojas kā gotiska novele. «Bijuši vieni gari meli, cik vien spēju sevi atcerēties.» Precēta triju bērnu māte, kura cauri mūžam nesusi slepenas jutekliskas ilgas būt arī vīrietim. 

Es jums stāstīšu par di Morjē jūtām. Tās atklāju, studējot rakstnieces privāto saraksti, kas ietverta Mārgaritas Forsteres apjomīgajā pētījumā Daphne du Maurier. Tā glezno ne vien rakstnieces tapšanu, bet arī viņas jūtu evolūciju, radītos darbus liekot uzlūkot citām acīm. 

Nekas nav tāds, kā izskatās

Tajā maija rītausmā, kad juriskonsulta meita Mjūriela di Morjē laida pasaulē vidējo bērnu, Londonā spēcīgi lija. Viņas vīrs aktieris Džeralds di Morjē tobrīd vēl kavējās teātrī. Arī Mjūriela reiz bija aktrise, bet tagad uzupurējās ar sevi neapmierinātajam vīram, gādājot par pielūgsmi un iespēju nomierināties. Dabiski neiesauļota, izsmalcināta, patstāvīga, lieliska namamāte, mierīga un paredzama… Viņiem bija īpašas attiecības. Kad Džeraldu nogurdināja sievas pareizums, slāpes pēc spontanitātes viņš dzesēja ar jaunajām aktrisēm. Sieva to zināja, taču izturēja ar pašcieņu. Vīra seksuālā uzticība nebija šo attiecību svarīgākā daļa. 

«Mans ārējais veidols ir kļūda, neviens tā arī nebija aptvēris, cik ļoti man derdzās būt meitenei, ka esmu mazs puisēns.»

Tādu savu vecāku dzīvi Dafne di Morjē vēlāk aprakstīs vēstulēs draudzenēm un atzīs – kopš mazotnes viņu mulsinājis, kā var tik ļoti mīlēt neuzticīgu vīru. Viņa minēs arī savu apjukumu, ko padziļinājusi izjūta, ka ir mātes nemīlēts bērns, pat neieredzēts. Toties tēvs Dafni mīlējis atklāti – dauzījies, sirsnīgi nēsājis uz rokām. Un ļoti daudz stāstījis par dzīvi. Tas bija tēvs, kurš ar savu piemēru Dafnei agri iemācīja: nekas nav tāds, kā izskatās, ne uz skatuves, ne dzīvē. Sarunas ar Džeraldu bija fascinējošas, māte tās neizprata un tajās nepiedalījās. 

Dafne bija dīvains bērns – ļoti atšķīrās no abām māsām. Gudra un vērīga, jā. Arī talantīga un glīta, zilām, skaistām acīm, tomēr pārlieku kautrīga un allaž nervozi grauza nagus. Tas bija tāds kautrīgums, kas nevis lika nosarkt, tiklīdz kāds svešāks uzrunāja, bet gan kautrīgums, ko maskē augstprātīgi izsliets zods un niknas, ironiskas acis. Atšķirībā no māsām Dafne labprāt uzkavējās pie vecmāmiņas no mātes puses, kur dzīve bez kalpotājiem stipri atšķīrās no ierastās di Morjē greznības, vecmāmiņa pati gatavoja ēst, šuva, devās iepirkties. Dafnei patika iet līdzi, spēlēties dārzā, aizmigt saliekamajā gultā… Līdzīgā aizrautībā viņa komunicēja arī ar di Morjē nama kalpotājiem – iztaujāja, piepalīdzēja darbos.

Ieslodzītais zēns