Radio personība Arita Grīnberga: Bija ārkārtīgi daudz sāpju

– Reiz tu biji mūziķe ar cieto algu. Dziedāji solo vokāli instrumentālajā ansamblī Talsos, tad Bulduros, kopā ar Kasparu Dimiteru un citiem labi zināmiem vārdiem. Pēc skatuves un dziesmām neilgojies?
– Nu jau vairs ne. Bet bija laiks, kad tik ļoti tās pasaules pietrūka, ka lāgā nevarēju mūziku klausīties. Šausmīgi sāpēja sirds, kad dzirdēju uzstājamies citus. Bet dziedāšana joprojām ir mans dabiskais stāvoklis – dziedu katru dienu. Visbiežāk mašīnā, protams. Ja nedziedu, tad kaut kas dzīvē nav kārtībā. No dziedāšanas kā karjeras atvadījos, kad piedzima pirmā meita. 

Kādus divus gadus šķita – vairs nekad nebūšu priecīga. Bet vienkārši dzīvoju tālāk.

– Mikrofonu no rokām tomēr izlaidusi neesi, radio studijā tava balss ir pamatīgs ieguvums. 
– Liktenis. Pēc izglītības esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja, pēc sadales man vajadzēja doties strādāt uz Rīgas 45. vidusskolu. Liktenīgo dienu labi atceros – Upesciema mājās stāvēju pie plīts, vārīju putru savam astoņus mēnešus vecajam bērnam, kad radio atskanēja sludinājums par diktoru konkursu. Tas bija kā klikšķis, kā zibens spēriens. Teicu vīram: «Man tur jātiek.» – «Ja tev tur jātiek, tad arī tiksi,» viņš atbildēja. Konkurss bija ļoti nopietns – 30 cilvēku uz vienu vietu, vairākās kārtās, ar bargu žūriju. Un es to konkursu vinnēju. 

– Nu jau radio tev kopumā būs pagājuši gandrīz 40 gadi. Vari formulēt, kur slēpjas burvība?
– Tas ir tāds draivs! Tu runā ēterā, vienalga, kas notiek apkārt, kaut zeme zem kājām atveras un sienas sagrūst – tā tu sevi ieprogrammē. Protams, kad 2000. gadā valsts radio likvidēja diktoru štata vietas, sākumā biju kreņķīga. Tomēr viss notiek uz labu – nokļuvu Monopolā. 

– Vadi skaistu programmu, it kā glezno cilvēka portretu, radot audiostāstu un piekļūstot dvēselei…