Psihoterapijas jaunā zvaigzne Artūrs Miksons: Mūsdienu sabiedrībai grūti pieņemt, ka nevar dabūt visu
ARTŪRS MIKSONS ir ārsts psihoterapeits Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikā. Pieprasīts lektors uzņēmumos un konferencēs, viņu aicina runāt par motivāciju, iniciatīvu, lūdz iedvesmot. Spilgts, atraktīvs, atsaucīgs, humora un pašironijas pilns, brīžam provokatīvs. Vārdsakot nav grūti iedomāties, kā Freids dziļi nopūstos, redzot, cik ļoti 21. gadsimta kolēģis atšķiras no viņa laika psihoterapeita tēla.
Foto: Matīss Markovskis
Dzīvo, kā tu vēlies, bet nesaki, kā man dzīvot. Un es neteikšu, kā tev dzīvot.
– Var teikt, ka ir pienācis brīdis, kad arī psihologi un psihoterapeiti kļūst par publikas zvaigznēm un masu kultūras sastāvdaļu…
– Domāju, ka pa daļai ir mainījies terapeitu komunikācijas veids un jaunie terapeiti ir gatavi runāt tā, lai tas aizrauj, lai norezonē. Es mēdzu šo un to pasniegt ar humoru, man šķiet, ka tas palīdz vieglāk uztvert tēmu. Ir daudz kolēģu, kas noteikti daudzos jautājumos ir gudrāki un zinošāki par mani, bet viņu pasniegšanas stils ir tik korekts, pilns ar svešvārdiem un datiem, ka nespeciālistam šādu informāciju vienkārši ir grūti uztvert. Kad runā par mentālās veselības jautājumiem, tas ne vienmēr ir patīkami, jo liek aizdomāties arī par to, kas tev pašam patiesībā sāp. Jā, bieži sakām, ka gribam sevi saprast, bet vienlaikus nemaz tā īsti arī negribam, jo, kad ar sevi pa īstam saskaramies, tas var būt grūti. Ja tam pievieno humora elementu, tu sākumā pasmejies, un tikai pēc tam, kad varbūt jau esi mājās, tevī sāk griezties viss, ko esi dzirdējis. Bet tad jau tu esi mājās vai kādā citā vietā, kur jūties drošāk. Tu nesabrūc, nesāc raudāt tūkstoš cilvēku klātbūtnē, kas nepavisam nav slikti, bet daudziem varētu būt grūti. Savukārt, kad runāju par motivāciju, es provocēju kaut ko pamēģināt. Nevis iedodu gatavu recepti, ko daudzi varbūt gaida, bet piedāvāju piemērus. Aicinu mēģināt. Par mentālo veselību šobrīd runā aizvien vairāk un atklātāk.
Tas liecina par mūsu kopumā labo dzīves līmeni. Ja mēs būtu karā, mums nebūtu ne laika, ne vajadzības par šo runāt. Mēs runātu par izdzīvošanu, par pārtiku, par dzīvības glābšanu. Mums nebūtu laika domāt par niansēm, kā kurš jūtas. Smagos kara apstākļos par to nerunā. Tas ir dabiski, diemžēl ir tas mantojums, kas kā tāla kara atbalss ir jūtama joprojām, tāpēc daudzi dzīvo ar atmiņu, ka vecākiem nebija laika iedziļināties, kā bērns jūtas. Paaudžu paaudzēs ģimenēs nebija pieņemts, ka mēs runājam par to, kā jūtamies. Bet tagad ir miera laiks, Eiropā tas, šķiet, ir ilgākais periods, ko mēs dzīvojam mierā. Un šobrīd reizēm nonākam līdz absurdam.
– Piemēram.
– Nesen lasīju, kā kādā portālā tika apspriests, kā audzināt bērnus. Un tad izskanēja doma, ka nekad nav bijis tik grūti vecākam audzināt bērnu kā tagad. Kādu sviestu jūs runājat?!
– Bet es saprotu, kas ar to domāts. Sabiedrības spiediens būt perfektiem vecākiem.
