Psihoterapeiti Gunta Jakovela un Māris Siliņš: Ir reizes, kad esam kopā arī raudājuši…

Gunta: Mēs kā profesionāls pāris esam veidojušies, ejot cauri tiem pašiem posmiem, kam dzīvē cauri iet pāris.

– Vai var teikt, ka esat tādi kā celmlauži, kas pirms 25 gadiem pirmie sāka konsultēt pārus divatā? 

MĀRIS: Mēs varētu būt celmlauži, bet, cik man zināms, mēs arī esam diezgan vientuļi stāvošs koks šajā izcirtumā. Jo mums nav ziņu par citiem pietiekami ilglaicīgiem un stabiliem terapeitu pāriem, kas šo gadu laikā būtu izveidojušies. Nav arī dzirdēts par ilgtermiņa sekotājiem, bet varbūt tādi ir parādījušies, tikai mēs to nezinām. Ja ir kolēģi, kuri mēģina strādāt kopā, mēs ar Guntu labprāt padalītos pieredzē.

GUNTA: Mēs gan neesam celmlauži pāru terapijā, jo, pirms sākām strādāt ar pāriem kopā, Māris jau bija sācis individuāli tikties ar pāriem. Bet pirms divdesmit pieciem gadiem psihoterapija vispār bija samērā jauna un tikai sāka attīstīties. 

– Katram pārim, arī profesionālam, satikšanās stāsts ir īpašs. Vai atceraties, kā tas notika? 

GUNTA: Man tas palicis ļoti spilgtā atmiņā. Abi strādājām privātā medicīnas iestādē Latvijas Ģimenes centrā. Māris jau strādāja par terapeitu, bet es pie vācu psihoterapeites Lindes fon Keizerlinkas mācījos sistēmisko ģimene­s terapiju. Reiz Māris man pavaicāja, vai es būtu ar mieru pievienoties terapijai, ko viņš jau veic ar kādu pāri. Viņam šķita, ka būtu svarīgi to darīt divatā un ka es varētu pievienoties kā psihoterapeite sieviete. Pirmajā brīdī nobijos – domāju, ko es tur vispār darīšu, ka tikai es ko nenojaucu? Tomēr, tā kā apguvu ģimenes terapiju, biju mācīta strādāt vairāk nekā ar vienu cilvēku. Man bija arī pieredze darbā ar partneriem, vadot s­eminārus.