Terapeits, vārdā mežs
Daudziem no mums būšana brīvā dabā un tieši mežā nav nekas neparasts. Tomēr, izrādās, ir cilvēki, kas nav spēruši kāju mežā pat divus gadus… Un žēl, ka tā. Jo mežs var būt lielisks terapeits dzīves tempa nomocītam 21. gadsimta cilvēkam.
Foto: Shutterstock
Stāstīja un mežā pavadīja:
sertificēta meža terapijas pavadone LAURA SARKANĀBOLA
Vannošanās mežā
Daudzas dižas lietas nāk no Japānas, un meža terapija nav izņēmums. Shinrin-yoku jeb vannošanās mežā, kā kopš 1982. gada to dēvē Japānā, ir laika pavadīšana mežainos apvidos labsajūtas un veselības uzlabošanas nolūkos. Savukārt 2004. gadā Japānas valdība Shinrin-yoku kustības un taku tīkla attīstībā investēja vairākus miljonus, un nav jau brīnums, ka šī prakse nāk tieši no uzlecošās saules zemes, kuras leksikā ir sastopams arī tāds vārds kā karoshi, kas nozīmē pārstrādāšanās izraisītu nāvi.
Sinhroni ar dabu
Meža terapijas straujā attīstība un pētījumos balstītas preventīvās medicīnas intervences tēls Japānā esot pateicību parādā fizioloģijas antropologam Mijazaki (Dr. Yoshifumi Miyazaki), kurš ir pārliecināts: tā kā cilvēces attīstība ir noritējusi dabas klēpī, tā joprojām ir vieta, kurā cilvēks jūtas viskomfortablāk, lai arī ne vienmēr pats to apzinās. Evolūcijas laikā 99,9 procentus laika cilvēce ir pavadījusi dabā, un, pēc Mijazaki domām, tieši tāpēc mūsu fizioloģiskās funkcijas joprojām ir tik ļoti tai pielāgotas. Ikdienā justies komfortabli mums var palīdzēt sava dienas ritma sinhronizēšana ar dabas ritmu. Lai to apstiprinātu, kopš 2004. gada Mijazaki ir vedis dabā 600 pētījuma dalībnieku, kas ļāva secināt, ka salīdzinājumā ar pastaigām urbānā vidē pastaigas dabā par 12,4% samazina stresa hormona kortizola līmeni, par 7% samazina simpātiskās nervu sistēmas aktivitāti, asinsspiedienu (1,4%) un palēnina sirdsdarbību (5,8%). Pēc sarunām ar pētījumu dalībniekiem atklājās, ka tiem ir uzlabojies garastāvoklis un mazinājusies trauksme.
