Emocijas vai fakti: kurš kuru?
Pandēmija vēlreiz apliecināja, cik grūti var būt orientēties informācijas plūsmā, cik sarežģīti atdalīt patiesus faktus no izdomātiem un faktus no emocijām. Kāpēc mūsu smadzenēm tas ir grūti?
Foto: Shutterstock
«Kuģis ietriecās aisbergā un noslīka.» Aptuveni tā varētu izskatīties stāsts par Titāniku, ja mēs izņemtu no tā pilnīgi visus emociju elementus. Šis piemērs labi ilustrē to, ka uztvere, kas balstās tikai uz faktiem, mūsu prātam nešķiet pilnvērtīga. Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka viņi domā un pieņem lēmumu racionāli. Tomēr prakse un pētījumi rāda, ka daudz vairāk mūsu uzvedību un uzskatus ietekmē tieši emocijas.
Karjeras rītausmā arī es uzskatīju, ka fakti ir neapstrīdami argumenti jebkurā situācijā, taču ar laiku pieredze man lika mainīt domas. Arvien biežāk, rīkojot lielāka un mazāka mēroga komunikācijas kampaņas, pārliecinājos, ka fakti mūsu argumentācijā ne vienmēr bija tikpat spēcīgi un efektīvi kā emocijas. Un tad mani ieinteresēja, kāpēc tā notiek.
Vai jums ir talants pašnāvnieku vēstuļu noteikšanā?
1975. gadā Stenforda Universitātes pētnieki piedāvāja studentu grupai izlasīt vairākas pašnāvnieku pirmsnāves vēstules un noteikt, kuras no tām ir īstas. Daļa studentu jutās atklājuši sevī patiesu talantu, jo spēja atbildēt pareizi 24 gadījumos no 25. Citiem veicās daudz sliktāk – viņi pareizo atbildi uzminēja ļoti reti. Patiesībā gan abas jauniešu grupas sniedza pareizās atbildes aptuveni vienādās proporcijās, tikai vieniem biežāk sacīja, ka viņu atbildes ir pareizas, bet otriem – ka nepareizas.
Negatīvo informāciju mūsu smadzenes ne tikai vairāk pamana, bet arī rūpīgāk apstrādā.
Kad pētnieki bija atzinušies maldināšanā, viņi lūdza pētāmos novērtēt, cik daudzas viņu atbildes varētu būt pareizas. Un te jau parādās interesants aspekts: tie studenti, kas pirmajā posmā guva iluzoru pārliecību par savu taisnību, arī tagad uzskatīja, ka viņiem izdodas noteikt īstās vēstules ne vien labi, bet pat labāk nekā kolēģiem. Savukārt tie, kam sākotnēji teica, ka viņu atbildes pārsvarā ir kļūdainas, vērtēja savas spējas ļoti kritiski. Ne vieniem, ne otriem nebija reāla pamata attiecīgajam pašnovērtējumam. Par pētījuma galveno secinājumu kļuva atziņa, ka cilvēki nespēj domāt racionāli un tiecas turēties pie pārliecības, kas viņiem ir izveidojusies sākotnēji.
