Psihiatrs Māris Taube: Priekšā vēl ir gana daudz grūtību

Lai arī šobrīd nav skaidrības par efektīvu ārstēšanu, medikamentiem vai vakcīnu, katra cilvēka līdzšinējais ieguldījums, gan atsakoties no ikdienas dzīves ritma, gan mācot bērnus un strādājot mājās, gan zaudējot iztikas līdzekļus, sāk dot vēlamo rezultātu. Mirušo skaits Latvijā nav liels, jauno gadījumu skaits pret veiktajiem izmeklējumiem samazinās, parādās solījumi atvieglot ierobežojumus. Nākotne šķiet cerīga. Bet vai tā ir? Vai sabiedrības psiholoģiskais noskaņojums kaut kā ir saistīts ar pandēmijas norisi?

Lai nebūtu vilšanās un bezcerības izjūtas, nekoncentrējamies uz kādu noteiktu atbrīvošanas datumu. Tāda nebūs.

Izrādās, ka ir gan. Sākotnēji ir morālais pacēlums – mēs mobilizējamies, sajūtam vienotību, atbalstām viens otru un savus tuviniekus. Šī no pandēmijas psiholoģijas viedokļa ir tās heroiskā fāze. Sabiedrības morālā, psiholoģiskā vienotība un pacēlums ir pat augstāki nekā pirms krīzes. Šo fāzi Latvijā, šķiet, jau esam pārdzīvojuši. Pēc tam, kad krīzes situācija sāk ieilgt, vēl joprojām nav skaidrības par nākotni, sāk trūkt iztikas līdzekļu, drošības izjūtas par darbu, nākotni, tuvinieku drošību, Latvijā un citās valstīs pieaug pacientu un mirušo skaits, sāk kļūt grūti saglabāt optimismu. Mazinās uzmundrinošo Instagram vai Whats­App bilžu skaits, pieaug negācijas, sākas vainīgā vai brīnumlīdzekļa meklējumi, sabiedrības psiholoģiskais noskaņojums krītas līdz zemākajam punktam. Pēc tam neizbēgami seko trešā, noslēdzošā pandēmijas psiholoģiskās norises fāze, kad notiek pakāpeniska, lēna sabiedrības pozitīva noskaņojuma atjaunošanās, mazinās pacientu un mirušo skaits, cerīgi raugāmies uz iespējamo mājas režīma un sociālās distancēšanās ierobežojumu atcelšanu. Cilvēki jau saņem kādu reālu finansiālu atbals­tu, kāds varbūt plāno atgriezties darbā un sāk plānot savu dzīvi ne tikai vienu dienu uz priekšu.