Pirmrindnieks un huligāns: Gorbačovs un Jeļcins

Kad 2. martā PSRS pirmais un arī pēdējais prezidents Mihails Gorbačovs atzīmēs 90. dzimšanas dienu, viņš noteikti saņems apsveikumus no visas pasaules. Iespējams, jubilārs domās atgriezīsies pagātnē. Vai viņa atmiņās būs vieta arī Borisam Jeļcinam? Krievijas pirmajam prezidentam, kurš jau 14 gadus atdusas Novodevičjes kapsētā.

Sprādziens saplosa Borisa kreiso roku. Slimnīcā viņam amputē divus pirkstus.

Kas viņi bija – kolēģi, domubiedri vai konkurenti? Par abiem ir tik daudz rakstīts, uzņemtas dokumentālās filmas, izdotas grāmatas, tai skaitā pašu memuāri, bet kur tajā visā ir patiesība? Lasu, skatos, salīdzinu un attopos, ka par vienu un to pašu posmu dzīvē dažādos laikos viņi reizēm stāsta atšķirīgi. Jo mainījies laiks un tiek pārlikti akcenti: ja padomju laika biogrāfijas vēsta, cik trūcīgi bijuši vecvecāki, tad vēlākos gados izrādās, ka senči padomju varas dēļ ir pat cietuši. Lai vai kā, bet abus mūsu stāsta varoņus vieno milzu vēlme izsisties ļaudīs, kas arī izdodas. Kā arī abu stingrā aizmugure – sievas, vienīgās un uzticīgās. Taču liktenis ir bijis nežēlīgs: Gorbačovs jau vairāk nekā divdesmit gadus dzīvo bez mīļotās Raisas, un Naina Jeļcina, kurai 14. martā apritēs 89 gadi, teikusi, ka pamazām iemācījusies iztikt bez Borisa…

Tālu no maskavas

Boriss Jeļcins pasaulē ierodas otrpus Urālu kalniem, Sverdlovskas apgabala Butkas ciemā. Kad puika piedzimst, viens viņa vectētiņš ir izsūtīts. Iemesls – savulaik viņam piederēja gan dzirnavas, gan kārtīga saimniecība, kurā līdzās saimniekam strādāja arī kalpi, un tādus vīrus padomju vara atzina par kulakiem. Tāpēc tēva tēvs tika sodīts. Kāds gan brīnums, ka Borisa tēvs devās labākas un vienlaikus drošākas dzīves meklējumos uz pilsētu, uz Kazaņu, kur strādāja celtniecībā un apprecējās ar Klaudiju. Kad abu pirmdzimtajam Borisam bija trīs gadi, puikas tēvu arestēja. Nikolaju Jeļcinu, viņa brāli un vēl četrus darba biedrus apvainoja sistemātiskā pretpadomju aģitācijā un notiesāja uz trim gadiem labošanas darbu nometnē. Brāļi Jeļcini tika nosūtīti kanāla Volga–Maskava celtniecībā. Savukārt mazo Borisu ar māti zibenīgi izlika no barakām, kur ģimene dzīvoja. Par viņiem iežēlojās cita notiesātā sieva un abus pieņēma savā dzīvoklī. Kad Nikolajs atgriezās pēc soda izciešanas, ģimene pārcēlās uz dzīvi Permas apgabala Berezņikos, kur tēvs strādāja rūpnīcas celtniecībā. Tur piedzimst otrais dēls Mihails, tur Boriss uzsāk skolas gaitas, tur pārdzīvo karu. Protams, zēns ir par jaunu frontei, taču, tāpat kā daudzus tā laika zinātkārus un pārdrošus puišeļus, arī Borisu interesē ieroči.