Pirmā intervija pēc aiziešanas no Lutera draudzes – mācītājs Kaspars Simanovičs: Ar šo soli pārsteidzu arī sevi pašu…
Augusta beigās daudzus pārsteidza ziņa, ka darbu pamet divi Lutera draudzes mācītāji. Tas izraisīja viļņošanos, jo Torņakalna baznīca un tās mācītāji ar savu plašo, atvērto, novatorisko redzējumu jau kopš Jura Rubeņa laikiem tikuši ar interesi uzklausīti arī ārpus reliģiskās kopienas. Viens no viņiem ir KASPARS SIMANOVIČS. Viņš savu aiziešanu toreiz pamatoja ar profesionālo izdegšanu. Šī ir viņa pirmā lielā intervija pēc nozīmīgā lēmuma.
Foto: Matīss Markovskis
– Es jautāšu tieši – kas jūs tagad īsti esat?
– Esmu mācītājs garā atvaļinājumā. Jā, joprojām esmu mācītājs, tur nekas nav mainījies, taču esmu paņēmis pauzi.
– To, ko mēdz dēvēt par sabata gadu?
– Tā pat varētu teikt, lai gan LELB ietvaros sabata gadam ir mazliet cita nozīme – to ņem, lai varētu atkāpties no ikdienas darbiem un nodoties kādam pētījumam. Vai, piemēram, uzrakstīt grāmatu. Man tā īsti nav. Es vienkārši esmu paņēmis pauzi.
– Un kā jūs tagad jūtaties?
– (Pasmaida.) Kad jūs tā jautājat, atcerējos, kā pirms vairākiem gadiem bija televīzijas tiešraide, šķiet, no 18. novembra pasākuma krastmalā, un žurnālists uzrunāja Vairu Vīķi-Freibergu, jautājot: «Kā jūs jūtaties?» Viņa atbildēja: «Paldies, labi!» Jo, būdama trimdas latviete un augusi angliski runājošā vidē, viņa to bija uztvērusi vienkārši kā pieklājības apsveicināšanos.
– Es nejautāju aiz pieklājības.
– Patiesību sakot, izjūtas ir ļoti dažādas. Pirmajā laikā bija zināms apjukums, pat tāds kā iekšējs sastingums. Brīžam vienkārši sēdēju krēslā un skatījos ārā pa logu. Vai arī, ja bija silts un saulains, sēdēju pagalmā un atkal – vienkārši skatījos dabā. Kā lapas kustas. Kā putni lidinās apkārt. Bērni, nostaigājot garām, brīnījās – ko viņš tur tā sēž…
Nekas šajā pasaulē nav par brīvu. Labais nerodas no nekā.
Neko nedara, vienkārši skatās nekurienē. Bet – cik tad ilgi tā sēdēs un skatīsies nekurienē? Ar otru aizgājušo kolēģi Induli Paiču sākām domāt par iespēju uzrunāt cilvēkus videoformātā. Nācās apgūt dažādas prasmes, kuras līdz šim man bija svešas, – digitālās iemaņas, videofilmēšanu, gaismošanu un ko tik vēl ne, un tad jau likās, ka esmu pat diezgan aizņemts. Bet tik un tā ik pa brīdim pārņem jocīga sajūta…
Pirmais tāds mirklis bija Pļaujas svētki, kas pēc manas aiziešanas sanāca lielākie baznīcas svētki. Pēkšņi konstatēju – paga, man nav dievkalpojums jāvada? Nav jādomā, jārūpējas, jāorganizē? Tas bija dīvaini, un tad sapratu, ka iekšēji joprojām esmu uz ierastajām sliedēm. Jo tās sliedes tomēr iebrauktas tik dziļi… Pēc tam bija vēl daži tādi brīži, un es secināju, ka īstenībā vēl neesmu aizgājis. Joprojām emocionāli pieķeru sevi pie sajūtas, ka šis ir tikai tāds pagarāks atvaļinājums un tūlīt jau būs jāiet atpakaļ. Un tad ar zināmu atvieglojumu es konstatēju – nē, nebūs. Nebūs vairs jāstrādā tik intensīvi, kā dēļ es patiesībā arī aizgāju. Es esmu no tā ārā. Tomēr šis man joprojām ir pārejas laiks…
– Pēc tik intensīvas darbošanās posma nav sajūtas, ka tagad dzīve iet kaut kā… garām?
