«Piedod, dēls, un esi laimīgs!» Kādas sievietes vēstules savam dēlam, kuru atdevusi adopcijai
Nožēlas mūža ieslodzījums. Tādu sodu viņa sev bija piespriedusi par skaudro jaunības lēmumu – sava dēla atdošanu adopcijai. Mūža nogalē sieviete gribēja savam dēlam lūgt piedošanu un to arī izdarīja.
Foto: Shutterstock
Es gribēju Tev labāku likteni, tāpēc piedod man šo atteikšanos.
Nenosūtītā vēstule
Manu dēliņ!
Ir pagājis daudz laika no brīža, kad pēdējo reizi samīļoju Tevi un atdevu citiem ļaudīm audzināt, bet tici – es Tevi turēju savā sirdī, bieži iztēlojos, kāds Tu varētu izskatīties, kā dzīvo. Katrs mazais puika man atgādināja par Tevi. Un, lai kā mana sirds sāpētu, nedrīkstēju Tevi meklēt, jo adopcijas likums ir likums. Es izlēmu Tev citu dzīvi, es arī nesu šo nastu visu savu mūžu.
Kāpēc es tā darīju? Ar šābrīža prātu es rīkotos citādi, bet tobrīd man bija 18 gadu, Rīgā nebija vietas, kur dzīvot (kopmītnē ar bērnu neņēma), jo biju tikai lauku meitēns, kurš nokļuvis lielajā pilsētā. Tava tēva nebija blakus, no mātes atbalstu nekādu nedabūtu, drīzāk zili melnu muguru, mans tēvs jau sen bija miris. Ja atgrieztos ar Tevi laukos, kur bija tikai neliela būdiņa un mana māte reizēm pat neieradās vakaros mājās, mums būtu klājies ļoti neparedzami. Es gribēju Tev labāku likteni, tāpēc piedod man šo atteikšanos.
