Pauls Timrots: Nedzīvoju stereotipos – visas sievietes cūkas, jo pirmā mani pameta
Vizualizējiet šo vasaras sarunu! Jūsu sētsvidū, grants putekļiem noputējis, iebrauc Pauls Timrots. Noņem ķiveri, atslien vienu no saviem močiem, kas izvēlēts atbilstoši ceļa segumam, un no seglu somas izņem saburzītas biezpienmaizītes. Jūs uz improvizēta galdiņa noliekat divas krūzes melnas kafijas. Un stāsts par kādu cilvēku, kuru, pateicoties daudzajiem gadiem televīzijas ekrānos, pazīst gandrīz katrā Latvijas mājā, sākas.
Foto: Andrejs Nikiforovs. Stils: Laila Trilopa
Cilvēkam daudz svarīgāka ir nevis veselība, bet veiksme, jo uz Titānika jau visi bija veseli.
– Nolēmu tevi intervēt, kad piedalījāmies Kluba autosacensībās un tu viens brauci ar moci pa grantēto ceļu starp ziedošām pļavām. Manī novibrēja sajūta, ka kaut kas dzīvi apliecinošs un vientulība ir divas lietas, kas tevi raksturo.
– Tu esi tāds smalkais sensors, kas nomērīja manu svaru līdz kilogramam. Man tagad ilgi jādomā. Tev reizē ir un nav taisnība. Vairāk jau esmu tāds Toms Sojers, kas krāso sētu, un visi kaimiņi piesakās to darīt viņa vietā. Sacensību dienā biju viens, bet, kad pirms tam vajadzēja braukt atzīmēt punktus uz asfalta, kas ir rutīnas darbs, tad gan man moču WatsApp grupā pieteicās līdzbraucējs. Man nebija garlaicīgi, darīju savu darbu, viņš redzēja kultūrvēsturiskas vietas, vizinājās, un reizē bijām kompānija.
Zini, kā, braukt vienam vispār nevajag. Cilvēks saka – nopirkšu motociklu un pa mežiņu braukāšos. Nē! Es momentāni saku, vienmēr vajag vēl kādu draugu līdzi. Tik daudz paziņu lokā ir cilvēku, kas nav izbraukuši no meža. Viens čoms aiz kaut kādas saknes aizķērās, pret koku izlīmējās, salauza muguru, labi, ka brauca ar dēlu, kas piezvanīja ātrajiem. Cits uzdūrās uz sausa egles zara, viņam zarnas krīt ārā, un ir tikai viena iespēja iekurbulēt moci. Viņam izdodas, uzrodas onkulis, kas viņu savāc, un viņš paliek dzīvs. Vienam neko bīstamu nevajag darīt, ne kaitot, ne sērfot, ne ar moci braukt.
– Vai taisnība, ka Latvijā neesi bijis tikai vienā ciemā Latgalē?
– Varbūt pāris mazos ciemos, bet, ja sašvīkātu kartē, pa kādiem ceļiem esmu braucis, Latvija izskatītos pēc aizķepuša zirnekļu tīkla. Ir jau baigā atšķirība, vai brauc ar moci vai mašīnu. Ar moci piedzīvojums sākas jau mājās, laika ziņas jāskatās, vai lietus mākonis ir uz tās vai citas šosejas, jādomā, kā to apčakarēt, kādas drēbes ņemt. Ja braukšu uz jūras pusi, tur būs vēsāks; ja uz Latgali, būs siltāks. Bet mašīnā iekāp un tik gaidi staķiku ar kafiju. Viss paredzami.
