Pasākumu rīkotāja Sindija Vilde par Portugālē sabrukušajiem dzīves plāniem: Man bija ļoti daudz cerību 1
Svētku un pasākumu rīkotājai, žurnālu vāku sejai, spožajai SINDIJAI VILDEI šis gads bija izaicinājumu pilns. Ja runa būtu par jāšanas sportu, varētu teikt – Sindija kāpa zirgā, taču tas aizauļoja, daļēji izmezdams viņu no sedliem. Ar vienu roku bija jāaptur skrejošais zirgs, bet pa zemi šļūcošā kāja jāpasargā no nobrāzumiem. Sindija trako auļojumu izturēja, rumaku savaldīja, un nu to sedlo no jauna, jo grasās zirgā kāpt vēlreiz.
Foto: Agneta Jonele
Esot Portugālē un vācot zirgu mēslus, man šķita – es vācu arī pati savus iekšējos mēslus.
– Ja viss notiktu pēc plāna, tev šobrīd vajadzētu būt Portugālē.
– Pavasarī uz kādu Portugāles villu ar 42 hektāriem zemes, olīvkokiem, apelsīnkokiem, mandarīnkokiem, lielu dārzu un vienpadsmit zirgiem aizbraucu strādāt kā atbildīgā par pasākumiem, retrītiem un visu pārējo. Kad devos uz Portugāli, mans plāns bija tāds – aizbraucu turp uz trim mēnešiem, iekārtojos un maija beigās, kad puikam beigusies skola, braucu atpakaļ uz Latviju. Bija paredzēts, ka nodzīvošu šeit divus trīs mēnešus un septembra beigās kopā ar dēlu došos uz Portugāli, kur man būtu stabils darbs, alga un viss pārējais. Tur palika sagatavots un iesākts projekts, kuram atlika vien nospiest podziņu play. Taču, pirms to darīt, vienkārši gribēju atbraukt pie sava puikas (dēla Hugo, kuram šobrīd ir astoņi gadi – red.). Viņš bija galvenais iemesls, kāpēc atgriezos – dēlu nebiju redzējusi četrus mēnešus.
Kovidam ne tikai attiecībā uz mani, bet uz visu pasauli izrādījās citi plāni. Pandēmijas laikā ne tikai nebrauca tūristi, arī vietējie portugāļi nedrīkstēja ceļot, pārvietoties, bet kādam visu lielo villas saimniecību vajadzēja kopt. Līdz ar to es no amata, kas bija iecerēts, nokļuvu tādā kā laukstrādnieces statusā. Divus mēnešus strādāju dārza darbus un kopu stalli. Bet šobrīd Portugālē ir vēl trakāk nekā tad, kad tur biju es. Jau tad bija slēgtas visas iekšējās pilsētas – viena reģiona iedzīvotāji nedrīkstēja braukt uz citu, bet tagad slēgts ir pilnīgi viss, un cilvēkiem vienkārši jāsēž mājās. Sapratu – braukt atpakaļ uz Portugāli un īstenot savus plānus nevarēšu, jo tur viss ir apstājies. Apjautu, ka man uz kādu laiku jāpaliek šeit.
– Cik viegli pieņemt to, ka izsapņotā dzīve tā vienkārši sabirst putekļos?
