Pāra intervija ar dakteriem Kristīni un Oļegu Šubām: Paļaušanās spēks

Šoreiz pāra intervija ne kā pāra saruna. Kāpēc? Oļegs Šuba ir reanimatologs anesteziologs, kuru pēdējā gada laikā bieži intervē žurnālisti un aicina uz diskusijām. Viņš Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā vada Toksikoloģijas un sepses klīniku, kas pandēmijas laikā ir pārtapusi par kovida smagāko pacientu ārstēšanas vietu. Kristīne Šuba, pediatre un bērnu gastroenteroloģe, strādā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.

Strādājot reanimācijā esmu redzējis, kā mīlošas sievas burtiski no nāves rokām izrauj savu otro pusīti.

Ir nedēļas, kad viņi darbdienās vispār nav redzējušies. Kā tā?! Pirmdien diennakts dežūra Oļegam, otrdien – Kristīnei, trešdien – Oļegam, un tad viņi satiekas piektdienas vakarā. Ģimenē aug trīs dēli – četrpadsmit, divpadsmit un seši gadi. Jaunākajam ir rituāls: mamma lasa priekšā pasaku – pirms miedziņa… Tāpēc, teikšu godīgi, negribēju intervijas dēļ Oļegam un Kristīnei atņemt jau tā retās stundas, kad viņi visi ir kopā. Tāpēc ar katru saruna notika atsevišķi. Ar Oļegu, protams, slimnīcā. Ar Kristīni – staigājot pa Kangaru dabas taku. 

1. saruna

Kristīne Šuba 

«Kāpēc mēs?» Kristīne jautā. «Ir tik daudz pāru…» Piekrītu, taču nezinu nevienu citu sievu, kura sociālajos tīklos būtu uzrakstījusi ko tādu. 

Ir 2019. gada 20. novembris. «Es gandrīz nekad neko nepublicēju feisbukā. Tas laikam nav godīgi, jo es ar interesi izlasu savu draugu ievietoto informāciju un neskaitāmas reizes esmu atradusi brīnišķīgas lietas un vietas. Un kāpēc gan lai tas tā nebūtu? Mani draugi nav gadījuma cilvēki. Un viņu draugi tātad arī ne. Tāpēc manā FB ziņu listē vienmēr ir kas iedvesmojošs, skaists, motivējošs, pārdomas rosinošs.

Šodien es pati rakstu… Un publicēju. Jo šī ir tā reize, kad tas ir īsti vietā. Tas ir par manu vīru. Es saviem draugiem gribu publiski pateikt – ka esmu bezgala priecīga, laimīga un lepna 23 gadus būt kopā ar viņu. Būšu godīga – maz pazīstu to cilvēku, kas saņēma ordeni no prezidenta rokām. Šis cilvēks no rīta dodas uz darbu, un aiz viņa paliek vien manu iemīļoto viņa smaržu mākonītis. Un tad es satieku viņu atkal… pēc pusotras diennakts, ar nogurušām acīm un pārsvarā klusumā. Tad dažkārt mēs dodamies garā aplī pa Biķernieku trasi. Un viņš sāk runāt. Un es esmu tiešām lūgusi Dievu, lai kāds no tiem anonīmajiem stāstiem par traģēdijām dažādās ģimenēs beigtos labi – kā filmās. Un pēc sarunas skan cirtiens kā ar nazi: «Viss, par darbu mēs vairs nerunāsim.»

Es gribu pateikt paldies savam mīļajam vīram par ikrīta brokastīm, kad vien viņš ir mājās. Par to, ka es gandrīz nekad neesmu iepildījusi benzīnu savā auto. Par to, ka mūsu mājās gandrīz nekad nav skanējusi pacelta balss no viņa mutes. Par to, ka mana drošības sajūta ir tāda: ja tiktu paziņots, ka rīt ir pasaules gals, man vajag tikai vienu – paņemt bērnus un būt viņam blakus. Un es zinu, ka viss būs kārtībā – lai kas tas arī būtu…»

– Atliek tikai šo sajūtu nosargāt. 
– Vienkārši mēs tajā brīdī nebijām kopā. Oļegs strādāja diennakti anestezioloģijā, bija operācijā. 
Bet tik un tā – kāpēc mēs? Domājot par šodienas interviju, palasīju žurnālus un trāpīju tieši tur, kur vajag, – uz neskaitāmām stiprām sievietēm. Viņām ir bērni, biznesi, pašas ziedošas, un cik daudz izdarījušas citu labā – labdarības organizācijas un tamlīdzīgi! Man nav, ko teikt. Esmu absolūti parasts cilvēks. Vakar vēl kārtīgi saplēsos ar abiem tīņiem.