Pāra intervija – Daniela Vētra un Artūrs Virtmanis: Es tieši tevi meklēju
Ir tik viegli atrast atšķirīgo starp DANIELU VĒTRU un ARTŪRU VIRTMANI. Viņa – emocionāli temperamentīga, dzirkstoša, kā tikai drusku savaldīts okeāns. Viņš – mierīgs, apdomīgs, tāds, kuram pieder viss pasaules laiks. Satikušies brīdī, kad neviens no viņiem to negaidīja. Artūrs – atzīts un pieredzējis mākslinieks, kopš deviņdesmito gadu vidus biežāk sastopams Ņujorkā, nevis Rīgā. Daniela – šarmanta Rogelio Rivel cirka skolas absolvente, performanču māksliniece, sava ceļa sākumposmā.
Foto: Kristīne Madjare. Ideja un stils: Daniela Vētra. Asistente: Laila Trilopa
Rudenī Rīgā bija skatāms viņu kopējais darbs Pret traģisko sienu/Against the Tragic Wall, kas no vizuāli iespaidīgas, dinamiskas performances pārtapa par grafisku, entropisku instalāciju. Performances laikā Artūrs Virtmanis ar ogli izzīmēja milzu uzrakstu I HAVE A DREAM, kamēr Daniela Vētra tanī raidīja 150 šķēpus. Šis darbs ir vēstījums par šķietami pretējiem impulsiem, kas veido radīšanas un destrukcijas ciklus gan indivīda dziļi personīgā, eksistenciālā līmenī, gan ārējās mijiedarbībās ar sabiedrību kopumā.
Pārtraukt attiecības, jo ir grūti, – tas nozīmē neļaut sev redzēt, kas varētu būt tālāk.
– Kā jūs satikāties?
DANIELA: – Vispirms jāizstāsta, kādā mentālā un pašpietiekamā stāvoklī katrs no mums tobrīd bija. Es nevēlējos attiecības, man patika neatkarība un šķita, ka dzīvē esmu tur, kur jābūt, – uz īstā viļņa karjeras ziņā, bērns jau man ir, tad kādas attiecības vēl meklēt? Un tad nejauši satikāmies.
Biju aizgājusi uz sava drauga scenogrāfa Toma Grīnberga pirmizrādi operā. Ļoti sapucējusies. Man patīk iziet sabiedrībā ar iepriekš izdomātu tēlu. Un opera ir īpašs gadījums, kad piemērota arī smagā artilērija – cepures, gredzeni, augstpapēžu zābaki, kuros nav iespējams pastaigāt. Bija februāris. Pēc operas bija tāda sniega vētra, ka sapratu: nekur netikšu, jāsauc taksis. Bet Yandex izvēlnē pirmās vietas piedāvā tās, kurp parasti brauc. Manā izvēlnē bija kafejnīca Bolderāja. Nodomāju, ja jau esmu sapucējusies, aizbraukšu vismaz uz vienu dzērienu. Bolderājā bija kaut kāds melnbaltā kino pasākums. Tā es tur stāvēju. Klāt pienāca Artūrs. Mēs pavadījām četras vai piecas stundas sarunājoties, un nākamajā dienā viņš devās atpakaļ uz Ameriku.
ARTŪRS: – Stāsts no manas puses. Ir februāris, auksts, kaut kāds nekāds random1 vakars. Tiekos ar draugiem, mazliet garlaikots iedzeru un sarunājos. Un tādā brīdī, kad tu ne tikai neko negaidi, bet arī neko negribi gaidīt, jo iekšējais stāvoklis ir pilnīga pašpietiekamība un harmonija, dzīvē ienāk femme fatale. Fonā melnbaltais kino, un kaut kā skaisti viss sakrita. Bija sajūta, ka jāpieiet klāt. Kopš tās dienas daudz runājām pa telefonu – šādi mēs patiesībā iepazināmies.
DANIELA: – Pirms iepazināmies, man jau bija nopirkta biļete uz Ņujorku, lai performētu. Pa vidu mēnesi mēs norunājām pa telefonu: minimums, divas stundas dienā, bet rekords bija astoņas. Sarunās kļuvām ļoti tuvi. Pirms došanās uz Ņujorku biju atradusi dzīvokli Airbnb, bet Artūrs teica: «Ko tu meklēsi, vari palikt manā studijā.» Viņš tolaik desmit dienas bija Dominikānā. Viņam prom esot, es ar savām pekelēm ievācos Artūra studijā. Kādu dienu, atgriežoties no mēģinājuma, redzēju: Artūrs ir atpakaļ – manas drēbes ir izkārtas, veļa izmazgāta…
ARTŪRS: – Jā, tas bija interesanti, ka Danielu biju redzējis četras stundas, un, kad atbraucu no Dominikānas, viņa jau dzīvoja pie manis. Tā mums viss sākās.
DANIELA: – Un tā arī viss turpinājās: mēnesis Latvijā, mēnesis Ņujorkā. Pēc gada atbraucām uz Latviju, un kovids mainīja visu. Nu jau gadu dzīvojam tikai šeit.
– Vai tas nav labākais veids, kā attiecībām sākties, – neko negaidot? Jo sieviešu žurnālos mēs bieži rakstām, ka attiecības atnāk tad, kad tās negaidi.
DANIELA: – Es to saucu par apdraudēto sugu. Nesen ciemos bija atnācis draugs, kurš arī teica, ka attiecības šobrīd nevēlas, ir ticis līdz stāvoklim, kad jūtas labi pats ar sevi, un es domāju: jā, jā, skaties, tūlīt iespers zibens!
