Pāra intervija – tviterkonvoja aizsācējs Reinis Pozņaks ar sievu Andu.

Šis pavasaris Reiņa un Andas dzīvi apsviedis kājām gaisā. Karš Ukrainā bija tikko sācies, kad Reinis devās palīgā draugiem, lai uz Ukrainas robežu nogādātu vairākas bezceļu automašīnas ukraiņu zemessargiem. Kad puiši atgriezās, viņi sāka prātot, kur un kā vēl sagādāt autotransportu, un Reinis mikroblogošanas vietnē Twitter ierakstīja aicinājumu ziedot. Atsaucība bija neiedomājami liela – kontā ienāca nauda, cilvēki un uzņēmumi dāvināja mašīnas, un Reinis arvien gādā par to, lai tās nonāktu Ukrainā.

Reinis: Kad izgāju ārā, dēls Pauls sāka raudāt – viņš bija nobijies. Tolaik Ukrainas briesmas bija visapkārt gaisā.

– Anda, kas visvairāk palicis prātā no Reiņa Ukrainas stāsta pirmsākumiem? 

ANDA: Tas, ka pēkšņi vīra vairs nebija mājās. Viņš iesaistījās nejauši, bet viss iegriezās tādā virpulī, ka nebija iespējams apstāties. Atceros pašu pirmo Reiņa braucienu uz Ukrainas robežu. Pārnācu mājās no darba, Reinis jau mani gaidīja, lai pateiktu: būšu mājās parīt. 

REINIS: Jā, tā bija – viss notika un mainījās pusstundas laikā. Pirmdienā man piezvanīja draugs Mārtiņš Dzenītis un aicināja pēc stundas palīdzēt aizvest mašīnu līdz Ukrainai. Teicu, ka tik ātri nevaru, – esmu mājās ar bērniem, sieva būs tikai pēc pusotras stundas. Mārtiņš sacīja: labi, tad pēc pusotras stundas. Kad Anda iebrauca sētā, jau biju saģērbies un teicu, ka man jābrauc uz Ukrainu.

ANDA: Pat īsti nesapratu, kas notiek, jo Reinis ļoti ātri stāstīja – man jābrauc, man jāpalīdz aizvest mašīnu, visu esmu sarunājis. Sacīju: labi – ja jāpalīdz, tad jāpalīdz! 

REINIS: Nebija jau gluži tā, ka Anda uzreiz teica – labi. Bet man bija jābrauc, un viss!