Paaudze, kas atceras pavasari
Pavasaris. Tā ir smarža. Ne ar ko nesajaucama smarža. Tāds kā vieglums. Atvieglojums. Zemes smarža. Cilvēku smarža. Kamēr neesošās ziemas neesošais sniegs vēl kūst, pavasara smaržu var izlasīt un sajust arī dzejas grāmatās. Kāda anekdote vēsta – dzejniekiem nedrīkst teikt, ka ir sācies pavasaris, bet nav jūtīgāka un precīzāka cilvēka iekšējā pavasara meteorologa par dzejnieku.
Foto: Lauris Vīksne
Egils Plaudis savā dzejoļu krājumā Zaļā krēsla ir izpētījis daudzas smaržas. Ir dzīves smarža – maizes smarža. Ir dzīves smarža – meža smarža, kur līdz ar vaivarāju dvašu tu elpo pirmatnību pašu. Ir dzīves smarža – asins smarža. Tad visas ilgas vizmo vienā kā zibens spožā pavedienā. Ir dzīves smarža – darvas smarža, kur dziļumi jāsastop.
Dzejnieks ir arī dziļuma mērītājs. Pavasarī atveras dziļumi. Atveras arī cilvēki, kļūdami par palojošām upēm. Sāk sulot kļavas un bērzi, un to ūdeni steidzas padzerties cilvēki. Nav pirmatnējākas garšas par tikko no koka ņemta ūdens. Šādu garšu ir izjutusi arī dzejniece Vizma Belševica savā dzejoļu krājumā Kamolā tinēja. Vispirms bija koki pār galvām un ezers pie kājām,/ un divata svētvakars. Nav nekā svētīgāka par cilvēka un dabas divata svētkiem jebkurā gadalaikā, bet tikai pavasarim ir privilēģija plaukt, un tas ir cilvēka pašdziedināšanās laiks. Gaismas kļūst arvien vairāk, tās skatiens – ciešāks. Dzejniece Velga Krile notver dzejolī pavasara skatienu: Vai tās ir skropstas – vai tās ir skropstas – vai ziedputekšņi.
