Pa īstam viss sāksies rīt. Kāpēc atliekam dzīvi?
Es beidzot būšu laimīga, kad nomainīšu nemīlamo darbu un arī pārvākšos uz lielāku dzīvokli galvaspilsētā… Un kad nometīšu tos liekos 20 kilogramus un satikšu savu īsto vīrieti! Vai – tad, kad… Kāpēc nedzīvojam reālajā šodienā, bet atliekam dzīvi? Kuru un kāpēc piemeklē atliktās dzīves sindroms?
Foto: Shutterstock
Konsultē
Inta Zīle,
ārste psihoterapeite, LU MF pasniedzēja
Mēs vēlamies sev labāku dzīvi – tas ir tik saprotami! Nākotne zīmējas rožaina, tajā sevi redzam labākos apstākļos, labākās pozīcijās, vietās un iespējās, taču… tā ir nākotne. Jo kaut kādu iemeslu dēļ tas labākais šodien mums vēl nav pieejams, nav iespējams – vismaz mums tā liekas. Tāpēc ir tikai vēl mazdrusciņ jāpaciešas, jo tā īstā dzīve un tā īstā laime iestāsies tad, kad izpildīsies noteikti apstākļi. Kamēr tā visa nav, dzīve ir it kā atlikta. Tā nenotiek uz pilnu krūti, jo… vienkārši nenotiek, paslīd garām. Taču laiks iet, un pagaidu stāvoklī, tādā kā dzīves melnrakstā var pavadīt gadus un pat visu mūžu.
Augstie aizsargmūri
Kāpēc tā notiek? Saknes visam meklējamas bērnībā. «Atliktās dzīves fenomens veidojas psihisku aizsardzības mehānismu dēļ,» skaidro ārste psihoterapeite Inta Zīle. Šādi aizsardzības mehānismi ir pilnīgi visiem cilvēkiem, jo mēs kā bioloģiskas būtnes vēlamies pasargāt sevi no sāpēm un ciešanām.
Bērns apstākļus mainīt nevar, tāpēc, pats to nemaz neapzinoties, izveido savus psihiskās aizsardzības mehānismus.
«Vēl būdami bērni, saskaramies ar dažādām sāpīgām situācijām, un ir jāatrod veids, kā ar to sadzīvot, adaptēties, kā sāpīgo un traumējošo nolikt kaut kur ārpus apziņas. Bērns apstākļus mainīt nevar, tāpēc, pats to nemaz neapzinoties, izveido savus psihiskās aizsardzības mehānismus. Lūk, klasisks piemērs – visi bērni ir atkarīgi no vecākiem, un visi uz vecākiem dusmojas. Ja vēl ģimenē ir vide, kas dusmas neakceptē, vaino vai soda bērnu, bērnam neatliek nekas cits kā dusmas noliegt. Tad bērns sāk bieži slimot, parādās uzvedības problēmas, jo kaut kur taču tās dusmas jāliek. Bērns izveido savas aizsardzības programmas pret dusmām. Kad cilvēks izaug, šie mehānismi ir nostiprinājušies un turpina efektīvi strādāt. Kādā brīdī savā pieauguša cilvēka dzīvē sāc saprast, ka tik daudz kas tevi neapmierina, bet citādi – nesanāk.» Piemēram, darbavietā tev uzliek ļoti daudz papildu pienākumu, liek strādāt 24/7, bet tu nespēj pateikt nē. Jo tev taču jābūt labai meitenei, kas nedusmojas! Dusmas tiek noliegtas. Rezultātā ir pārgurums un pa galvu maļas domas – kad es nomainīšu šo darbu pret citu, tad gan viss sakārtosies. Bet, kad darbs tiek nomainīts, jau pēc neilga laika atkārtojas viss tas pats.
