Otrs nav nekāds telepāts. Kāpēc attiecības mēdz veidoties par bumbu ar laika degli

Konsultē
MARIJA ĀBELTIŅA,
klīniskā psiholoģ­e, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite

Prasme izteikt savas vajadzības un runāt par to, kas man ir nepieciešams, ir viena no galvenajām ilglaicīgu attiecību atslēgām.

Attiecības ir process, tāpēc parasti nevar pateikt, ka, lūk, tieši šajā punktā mums viss sagāja šķērsām. Protams, dažreiz gan tā notiek, piemēram, partneris piekrāpj, un tas tad ir konkrētais notikums, pēc kura ir skaidrs, ka attiecības vairs nekad nebūs tādas, kādas bijušas. Bet biežāk šāda jaudīga un sāpīga notikuma nav, un saspīlējums attiecībās ir kā kamols, kas saveļas ļoti lēnām. 

«Attiecības prasa nemitīgu iesaisti, to precīzi izsaka angļu vārds commitment – saistību uzņemšanās. Tas nozīmē, ka es apzināti pieņemu lēmumu šajās attiecībās iesaistīties. Bet bieži notiek citādi. Attiecību sākumā mēs cenšamies izprast viens otru, salāgoties, lai būtu kopā, lai iepatiktos, galu galā. Taču ar laiku tas viss aiziet pašplūsmā, pieņemot, ka attiecības augs pašas no sevis. Bet mēs taču labi zinām, kā ir ar dārzu – pat ja esi to kārtīgi sakopusi, tas nenozīmē, ka vari uz trim gadiem atslābt, un dārzā tāpat viss plauks un ziedēs. Nē, dārzs diezgan ātri aizaugs, it kā nekad nekas tur nebūtu darīts. Arī attiecībās nemitīgi ir jāiegulda. Ieguldītais nāk atpakaļ arī ar labu apbalvojumu, bet tas ir arī darbs, un ar to es domāju vairākas prasmes, kas vajadzīgas vai kas jāattīsta, lai attiecības nesabruktu un lai nevajadzētu nonākt līdz lēmumam šķirties,» saka Marija Ābeltiņa.