Operdziedātāja Kristīne Opolais: Man patīk būt brīvai
Ar pasaulslaveno operdziedātāju KRISTĪNI OPOLAIS tiekamies maija sākumā. Nav noslēpums, ka Kristīnei nereti piedēvēts banālais Pelnrušķītes stāsts – kā meitene no Latgales nokļuva uz pasaules lielāko opernamu skatuvēm. Bet pasaka par kristāla kurpīti lai paliek citām! Kristīne savas dzīves spožumu nav saņēmusi dāvanā, un nekādas burvju nūjiņas arī nebija. Apbrīnojama mērķa izjūta, darbspējas un kaislība uz savu lietu ļāvušas viņai nonākt virsotnēs, un tam pa vidu notikusi arī sievietes dzīve.
Foto: Tatjana Vlasova
– Tiekamies tādā dīvainā laikā.
– Laiks ir tiešām dīvains, bet es vienmēr mēģinu atrast labo jebkurā situācijā, man liekas, tas ir vienīgais veids, kā dzīvot. Arī šajā brīdī nedomāju par to, cik daudz es pazaudēju, bet mēģinu atrast plusus, un, jāsaka, pagaidām to ir vairāk nekā mīnusu. Sākumā likās – šausmas, kā es varēšu nosēdēt uz vietas! Mana dzīve ir lidmašīnās, ceļoju starp koncertiem un izrādēm, dzīvoju šeit, mana skolotāja ir Ņujorkā. Esmu pieradusi, ka vienā nedēļā var aizlidot uz Ņujorku un atlidot atpakaļ. Bet tagad saprotu: vienalga, kā radies šis vīruss – mākslīgi vai dabiski –, tā tam bija jānotiek. Visiem bija jāapstājas, lai sakārtotu domas, plānus. Un lai tam, kas slikti iet, palīdzētu izzust. Tāpēc esmu tajā pulciņā, kas domā, ka viss uz labu. Un mums notiekošais jāpieņem, nevajag tam pretoties.
Man ir arī tā labā sirds, un ar to man mēdz būt problēmas, jo labu sirdi daudzi uztver par stulbumu.
Tagad dzīvoju Jūrmalā, un, iedomājieties, mums te dzīvnieki sākuši staigāt pa perimetru, un es katru dienu dzirdu tādus putnus, kādus nemūžam neesmu dzirdējusi! Ļoti iespējams, viņi dziedāja arī agrāk, tikai es nedzirdēju. Tagad dzirdu un redzu vairāk. Man liekas, tas ir fantastiski.
– Vai pietrūkst skatuves, skatītāju? Koncertdzīve taču ir apstājusies.
– Pagaidām vēl nepietrūkst. Kad viss būs kārtībā, atgriezīsies arī motivācija strādāt. Šobrīd negribas strādāt pat pie balss. Katru otro dienu dziedu desmit minūtes. Nodarbojos ar sportu, gatavoju ēst, man patīk neko nedarīt, pat neklausos operu. Un man nav saspringuma šajā ziņā. Nekas, pat ja pasaule apstāsies uz gadu… Visvairāk žēl, ka nevaru aizbraukt pie savas skolotājas Ņujorkā. Dziedāšanas nodarbības internetā man neder, man ir vajadzīgs dzīvais kontakts. Nepatīk arī uzstāšanās onlainā. Tāpēc arī atteicu dalību Ņujorkas Metropoles operas galā koncertā. Kad mākslinieks uzstājas, ir vajadzīga dzīvā enerģija.
– Tagad jums ir iespēja vairāk būt mammai.
– Jā, tā ir, bet skolas lietas gan mani mēdz izsist no līdzsvara, jo nevaru visā palīdzēt. Meita Adriana mācās starptautiskajā skolā, un tur viss ir angļu valodā, bet, piemēram, matemātiku man grūti saprast angliski. Reizēm no rītiem šī visa dēļ sāp galva, bet palīdz arī apziņa, ka ne es vienīgā šādā situācijā.
Redziet, esmu mamma, kas bērnu nespiež, man viņas ir žēl. Nekad dzīvē līdz šim neesmu ar viņu stingri runājusi, bet tagad apzinos, ka man tas ir jādara, citādi viņa nesaņemsies. Šajā pozīcijā man ir grūti atrasties. Mēs ar Andri (diriģents Andris Nelsons – Kristīnes bijušais vīrs, meitas tētis – aut.) esam bijuši vecāki, kas nav visu laiku uz vietas, kas vienmēr pēc bērna ilgojas, un, kad satiekamies, tad viņu lutinām. Tā stingrā ir bijusi mana mamma, kas mums palīdzējusi, kopš meita piedzima.
– Kāda ir Adriana?
